Mērķi

Īres tiesiskās attiecības interesē praktiski visus finansētājus, it īpaši kredītiestādes, alternatīvos ieguldījumu fondus, kā arī pensiju plānus, kuri iegulda alternatīvajos ieguldījumu fondos. Kredītiestāžu interese var izpausties vismaz četros veidos: (1) kā hipotekārais kreditors, kad kredītiestādes uzdevumā tiek pārņemts nekustamais īpašums parādu vai mantojuma lietā vai (2) kredītiestāde piespiedu izsoles gadījumā sniedz bankas garantiju klientam nekustamā īpašuma iegūšanai, vai (3) kredītiestāde finansē īres nama būvniecību un sagaida, ka tas nesīs ienākumus, vai (4) kredītiestāde piešķir aizdevumu īpašniekam iegādāties dzīvojamo telpu nolūkā to izīrēt (buy-to-let, kam piemērojama paaugstināta pirmā iemaksa vismaz 30 procentu apmērā). Pirmajos divos gadījumos ir svarīgi, ka nekustamā īpašuma lietošanas uzsākšanu nekavē negodprātīgs īrnieks, bet trešajā gadījumā gan kredītiestādēm, gan ieguldītājiem ir svarīgi, ka īres nams nes ienākumus un ieguldītāji saņems savu naudu, tostarp pensiju plāni būs ienesīgi, kas ir visas sabiedrības interesēs.

Juristiem bieži vien ir atšķirīga izpratne ne tikai par juridiskajām metodēm un to pielietošanu, bet it īpaši par ekonomiku un vēl jo vairāk kreditēšanu, tādēļ noteikti jāatgādina daži pamatprincipi, lai būtu skaidrs, ka "piens nerodas ledusskapī vai veikalā" (lasi: tiesību normas neražo, bet tikai apkalpo).

Pirmkārt, kredītiestādes finansējumu nepiešķir pret ķīlu, bet gan naudas plūsmu un tās prognozi. Finansējumu pret ķīlu piešķir lombards. Ķīlai viennozīmīgi ir sava loma, bet tikai tad, ja tā spēj nodrošināt līdzekļu, kurus nav izdevies atmaksāt no naudas plūsmas, atgūšanu saprātīgā termiņā (piemēram, viena gada laikā), jo citādi tā tāpat radīs zaudējumus (piemēram, jāveic uzkrājumi (nejaukt, piemēram, ar naudu kontā) ienākumus nenesošam kredītam, konservatīvi pieņemot, ka līdzekļi nebūs atgūstami, atstājot robus pašas kredītiestādes kapitālā).