Tiesā pārsūdzētais rīkojuma apakšpunkts paredz, ka valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Vienlaikus tika ņemts vērā, ka atbilstošs sertifikāts tiek prasīts plašākam personu lokam. Proti, arī privātajā sektorā darba devējs, veicot tiesību normā paredzēto izvērtējumu, var pieprasīt sertifikātu, ja tas ir būtiski uzņēmuma vai iestādes darbības nodrošināšanai. Turklāt, sākot ar 2021. gada 15. decembri, bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta šajā sektorā darba pienākumus varēs veikt tikai tādas personas, kas ir nodarbinātas attālināti.

Labklājības ministrijas (LM) ierēdne, viņas vīrs un meita prasību Administratīvajā rajona tiesā, apstrīdot MK rīkojumā Nr. 720 iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19, pamatoja ar bažām par blakusparādībām pēc potes saņemšanas un pārliecības trūkumu par vakcīnas efektivitāti.

8. novembra tiesas sēdē LM ierēdne, kura pārstāvēja savu vīru un meitu, uzsvēra, ka viņai ir bažas par vakcīnas pret Covid-19 blakusparādībām, kā arī tās efektivitāti. Viņa kopā ar ģimeni vēlējās, lai tiesas sēde notiktu bez žurnālistu dalības, bet šī prasība tika noraidīta. Pieteicēji uzskata, ka minētie MK noteikumi ierobežo viņu tiesības uz brīvu profesijas izvēli, kā arī izvēli par savu veselības drošību. Viņi uzskata, ka prasība par obligātu vakcinēšanos pret Covid-19 neesot pamatota, jo ar to tiekot pieļauta "cilvēku dalīšana" pret Covid-19 vakcinētajos un nevakcinētajos. Tāpat LM ierēdnei neesot skaidrs, kā tieši viņas atstādināšana no amata spēs palīdzēt sasniegt MK rīkojumā Nr. 720 izvirzīto mērķi, proti, mazināt Covid-19 saslimstību, kā arī nodrošināt valsts pārvaldes nepārtrauktu darbu. Viņa izteica bažas, ka Covid-19 vakcīnas joprojām neesot "līdz galam zinātniski pārbaudītas", ko viņa pamatoja ar to, ka lietošanas licence šīm vakcīnām esot izsniegta uz vienu gadu, nevis uz pieciem, kā tas esot ar medikamentiem, kas izgājuši "stingru un ilgu pārbaudes procedūru" un tikai tad izsniegti lietošanai cilvēkiem. Vienlaikus ierēdne apšaubīja Covid-19 statistiku, jo, viņasprāt, pašlaik uz Covid-19 pārsvarā tiekot testētas nevakcinētas personas, kas liedzot uzzināt, vai vakcinētas personas slimo mazāk. Pieteicēja sprieda, ka valdības rīkojums piespiedu kārtā liekot kļūt par Covid-19 pacientiem un liedzot sūdzības iesniedzējiem paļauties uz savu imunitāti. LM ierēdne uzskata, ka viņai netika sniegta informācija par to, vai vakcinācija pret Covid-19 neatstās viņai veselības problēmas ilgtermiņā, tāpēc viņa neredz pamatojumu vakcinācijai pret Covid-19, jo tā esot "līdzīga gripai".

Valdības pusi tiesā pārstāvēja Veselības ministrijas (VM) Juridiskās atbalsta nodaļas vadītājs Adrejs Burluckis, kurš uzsvēra, ka pašlaik Covid-19 ir viena no nopietnākajam problēmām pasaulē. Viņš pamatoja, ka tiesā apstrīdētās normas tika pieņemtas, lai pasargātu sabiedrību kopumā, bet pieteicēju lietotie argumenti ir vispārīgi un viņu pārliecība nav pamatota ar īpašiem apstākļiem. Viņaprāt, pašlaik sabiedrībā valda negatīva attieksme pret Covid-19 vakcināciju, tāpēc valsts pārvaldē strādājošo vakcinācijai ir īpaša nozīme, proti, tai ir jārāda pozitīvs piemērs sabiedrībai.

Savukārt VM juriskonsulte Kitija Kravale valdības rīkojuma nozīmīgumu pamatoja ar to, ka valsts uzdevums ir nodrošināt stabilu valsts pārvaldes darbību, bet gadījumos, ja valsts pārvaldes darbinieks slimo ar Covid-19, tad tās darbība ir apdraudēta. Jāņem vērā, ka valsts pārvaldes darbiniekam nav tikai tiesības, bet arī pienākumi, jo tas ir valsts dienests. Šādā situācijā testu veikšana nav pietiekama, jo saslimstība pie šādām prasībām pērn turpināja palielināties. Viņa uzskata, ka visiem valsts pārvaldē strādājošiem ir bijusi iespēja vakcinēties jau iepriekš. Jau tagad 95 % valsts pārvaldē strādājošo ir vakcinēti.

VM Vides veselības nodaļas vadītāja Jana Feldmane tiesas sēdē papildināja Kravales teikto, sacīdama, ka nevakcinētie darbinieki ir pakļauti lielākam riskam iegūt darbnespēju, jo tie var kļūt par kontaktpersonām. Piemēram, ja nevakcinētajam valsts pārvaldes darbiniekam mājās ir saslimis radinieks, tad automātiski viņam ir jāievēro pašizolācija, kas varētu ietekmēt tieši pienākumu veikšanu. Testēšana nepasargā no inficēšanās. Tas norāda tikai uz to, ka cilvēks uz doto brīdi neizplata vīrusu. Valsts mērķis nav pilnīgi apturēt vīrusa izplatību, bet gan mazināt tā ietekmi uz sabiedrību.

Zāļu valsts aģentūras pārstāve Ineta Popēna tiesas sēdē skaidroja, ka zāles nevar tikt reģistrētas, ja nav iesniegti visi dati, kas ļauj novērtēt šo zāļu riska un labuma samēru. Visām vakcīnām ir veikti plaši klīniskie pētījumi, un ir iegūti pilnīgi pietiekami dati par efektivitāti un drošumu. Viņa atzina, ka vakcīnas tāpat kā jebkuras zāles var izraisīt blakusparādības, tomēr šis risks ir nesalīdzināmi mazāks par risku, ko rada slimība. Blakusparādību uzraudzību veic Eiropas Zāļu aģentūra, piedaloties valstu nacionālajām aģentūrām. Tas tiek darīts, lai sekotu līdzi ieguvumu un risku samēram. Tas, ka vakcīnas joprojām ir reģistrētas un pieejamas, apliecina to drošumu. Ja tiktu konstatēti nepieņemami riski, zāļu reģistrācija tiktu apturēta un tās no tirgus tiktu izņemtas.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāvis tiesas sēdē skaidroja, ka vakcinētām personām iespēja inficēties un līdz ar to nodot infekciju tālāk ir krietni mazāka. Lai gan arī vakcinētas personas var inficēties, tās slimo vieglāk. Slimojot īsāku laika periodu, vīruss tiek izdalīts īsāku laika brīdi, nekā slimojot ilgāk. Slimojot bez simptomiem, persona neveicina vīrusa izplatību, piemēram, klepojot. Tāpat vakcinācija samazina hospitalizācijas un mirstības risku. SPKC pārstāvis šai sakarā atsaucās uz Apvienotās Karalistes Veselības drošības aģentūras Covid-19 vakcīnu uzraudzības ziņojumu (44. nedēļa).¹ No šī ziņojuma izriet, ka vairākos pētījumos ir pierādīta vakcīnu efektivitāte, aizsargājot pret inficēšanos. Neinficētas personas vīrusu nepārnes, tādējādi vakcīnas efektīvi novērš arī transmisiju. Transmisija tiek samazināta arī tad, ja vakcinēta persona tomēr ir inficējusies, jo ir samazināts vīrusa izplatības ilgums un pakāpe. Divu vakcīnu devu aizsardzības efektivitāte pret simptomātisku Covid-19 Delta varianta infekciju AstraZeneca AB vakcīnai "Vaxzevria" ir 65–70 %, bet BioNTech Manufacturing GmbH vakcīnai "Comirnaty" un Moderna Biotech Spain, S.L. vakcīnai "Spikevax" ir 80–95 %. Visu trīs vakcīnu efektivitāte pret hospitalizāciju arī Delta varianta gadījumā ir virs 90 %. Tas pats attiecas uz mirstību. Tādējādi šajā literatūras avotā norādītās zinātniskās atziņas atbilst iestādes pārstāvja skaidrotajam tiesas sēdē. No Amerikas Savienoto Valstu Slimību kontroles un profilakses centra sagatavotā zinātniskā izklāsta par Covid-19 vakcīnām un vakcināciju,² kas pēdējo reizi atjaunots 2021. gada 15. septembrī, izriet, ka Covid-19 vakcinācijas programma ir ievērojami samazinājusi slimības slogu Amerikas Savienotajās Valstīs, novēršot smagu slimību pilnībā vakcinētiem cilvēkiem un pārtraucot slimības transmisijas ķēdes. Norādīts, ka vakcīnas ievērojami samazina vīrusa pārnesi vakcinēto cilvēku starpā, pat Delta varianta gadījumā, jo vakcinētas inficētās personas ir infekciozas īsāku laiku salīdzinājumā ar nevakcinētiem cilvēkiem, kas ir inficējušies ar Delta variantu. Lai gan ir pētījumi, ka vakcinētās personas var nodot vīrusu tālāk, arī tad ir secināts, ka vakcinācija samazina risku inficēties ar vīrusa Delta variantu un paātrina izvadīšanu.³ Tādējādi šobrīd zinātniskajā literatūrā norādītais kopumā apliecina, ka vakcinācija samazina infekcijas izplatību, kā arī hospitalizācijas un nāves risku. No tajā norādītā var secināt, ka vakcinācija aizsargā gan personu pašu, gan šīs personas līdzcilvēkus.

Tiesa atzina, ka vakcinācijas pienākums, paredzot sekas neizpildes gadījumā, ierobežo pieteicēju tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa secināja, ka rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu. Tiesa nekonstatēja, ka pārsūdzētais rīkojuma apakšpunkts attiecībā uz konkrētajām personām radītu tiesiskuma un vienlīdzības principa pārkāpumu. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pastāvētu kādi īpaši, netipiski apstākļi saistībā ar līdzpieteicēju veselības stāvokli vai objektīvas norādes uz to, ka viņi būtu izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, kas varētu ietekmēt tiesas veikto vērtējumu par samērīguma principa ievērošanu.

Tiesa secināja, ka MK rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunkta mērķis ir veicināt darbinieku (amatpersonu) vakcināciju, lai panāktu pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darba apstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Tas, ka vakcinācija ir piemērots līdzeklis Covid-19 izplatības ierobežošanai, tika secināts, ņemot vērā gan speciālistu sniegtos skaidrojumus, gan zinātniskajā literatūrā norādīto, gan SPKC sniegtos datus.

Pieteicēji apšaubīja SPKC datu ticamību, vēršot uzmanību uz to, ka nevakcinētas personas tiek testētas vairāk, tāpēc vairāk Covid-19 pozitīvo gadījumu tiek atklāti tieši nevakcinēto personu vidū. Tiesa piekrita tam, ka nevakcinētas personas tiek testētas intensīvāk, tomēr nozīmi piešķīra tam, ka vakcīnu efektivitāte tiek vērtēta ne vien pēc SPKC datiem, bet arī daudziem zinātniskiem pētījumiem.

Pieteicēji norādīja uz to, ka, palielinoties vakcinācijas aptverei, palielinās arī vakcinēto personu Covid-19 pozitīvie gadījumi un stacionāros ievietotie gadījumi. Šai sakarā tiesa ņēma vērā zinātnes atziņas, ka arī vakcinētas personas var inficēties. Līdz ar to, ja vakcinācijas aptvere ir maza, tad ir loģiski, ka inficēto un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits ir mazs. Tāpat ir loģiski, ka, palielinoties vakcinācijas aptverei, palielināsies arī inficēto un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits. Saslimušo vakcinēto personu skaits un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits pats par sevi neraksturo vakcīnu efektivitāti. Lai vērtētu efektivitāti, ir jāņem vērā dati, kas aprēķināti uz 100 000 iedzīvotājiem.

Pieteicēji norādīja uz iespēju strādāt attālināti. Tiesa atzina, ka autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības skolotāja darba specifikas dēļ savus darba pienākumus nevar veikt attālināti. Līdz ar to attālināta darba iespējas kā mazāk ierobežojošs līdzeklis ir apsveramas vienīgi attiecībā uz valsts civildienesta ierēdni. Tiesa nekonstatēja objektīvas norādes uz to, ka ierēdne būtu izslēgta no vīrusa pārneses ķēdes.

Tiesa uzskatīja, ka ir jāņem vērā katra civildienesta ierēdņa nozīme svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā un tas, ka vakcinētas personas parasti slimo vieglāk un viņām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju. Turklāt situācijā, kad Covid-19 Delta varianta lipīguma dēļ vienlaikus inficējas ļoti liels skaits cilvēku, var būt tā, ka valsts civildienesta ierēdnim, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, nākas pēkšņi aizvietot prombūtnē esošu ierēdni, kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams. Tādējādi ierēdņiem jābūt gataviem jebkurā brīdī pienākumus veikt klātienē un nav pamata paļauties uz iespēju visu ārkārtējās situācijas laiku strādāt tikai attālināti. Tiesa secināja, ka arī citi pieteicēju norādītie epidemioloģiskās drošības pasākumi paši par sevi nav tik efektīvi, lai zustu vajadzība vakcinēties.

Attiecībā uz pieteicēju bažām par riskiem, ko veselībai var radīt vakcīnas, tiesa ņēma vērā, ka līdzpieteicēju iebildumi balstās vispārīgos apsvērumos par tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu un līdzpieteicēji nav norādījuši uz šajā procesā pieļautiem pārkāpumiem. Tiesa secināja, ka konkrēto tirdzniecības atļauju zālēm varēja saņemt tikai tad, ja zāļu riska un ieguvuma samērs bija pozitīvs, turklāt vakcīnu drošums tiek nemitīgi uzraudzīts. Tāpat tika atzīts par būtisku tas, ka tiesību normās ir paredzēts mehānisms, lai noskaidrotu, vai konkrētā gadījumā personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju, kā arī ir paredzēti kompensācijas mehānismi.

Apkopojot visu minēto, tiesa nekonstatēja, ka MK rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunkts attiecībā uz konkrētajām personām radītu tiesiskuma un vienlīdzības principa pārkāpumu. Nav konstatējami arī kādi īpaši, netipiski apstākļi saistībā ar līdzpieteicēju veselības stāvokli vai objektīvas norādes uz to, ka viņi būtu izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, kas varētu ietekmēt tiesas veikto vērtējumu par samērīguma principa ievērošanu. Līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, savukārt pieteikums – noraidāms.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas.

Pilns anonimizēta sprieduma teksts pieejams šeit.