15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Īpašums

Jēdziens "īpašums" lietots Satversmes 105. pantā, kur tā apzīmēšanai ir izmantoti arī termini "tiesības uz īpašumu" un "īpašuma tiesības". Ja termins "īpašuma tiesības" ir vairāk raksturīgs civiltiesībām, tad termins "tiesības uz īpašumu" spilgtāk izceļ to, ka īpašuma jēdziens konstitucionālo tiesību izpratnē saturiski ir daudz plašāks par jēdzienu "īpašums" civiltiesību izpratnē, kas Civillikuma 927. pantā definēts kā "pilnīgas varas tiesība pār lietu". Vienlaikus jāņem vērā, ka Satversmes 105. pantā jēdziens "īpašums" nav tieši definēts, šī nenoteiktā jeb atklātā jēdziena saturiskā nozīme ir izsecināma no pašas Satversmes, un – kā atzīts Satversmes tiesas praksē – jēdziena "īpašums" konkretizācija ir veicama kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

No tiesiskā regulējuma struktūras viedokļa Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ir nostiprināta īpašuma garantija ("ikvienam ir tiesības uz īpašumu"), kas nodrošina ikviena tiesību subjekta brīvību mantiski tiesiskajā jomā un iespēju patstāvīgi iegūt un izmantot mantiskus labumus, kā arī ar tiem rīkoties. Citiem vārdiem, šīs garantijas būtība ir nodrošināt ikvienam materiālu pamatu brīvai attīstībai, privātai iniciatīvai, kā arī personiski atbildīgam dzīvesveidam un rīcībai mantiski tiesiskajā jomā. Savukārt Satversmes 105. panta otrais un trešais teikums paredz īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību, respektīvi, pienākumu neizmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm, kā arī valsts tiesisku iespēju sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma tiesības. Visbeidzot, Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā paredzēta valsts tiesiska iespēja noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de iure, ievērojot šajā Satversmes normā paredzētos nosacījumus, proti, īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām, tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata un pret taisnīgu atlīdzību. Tādējādi, kā vairākkārt uzsvērts Satversmes tiesas praksē, Satversmes 105. pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu īpašuma tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, piešķir valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā.

Īpašuma garantija tradicionāli tiek izprasta divās nozīmēs, t.i., kā institucionālā garantija un kā individuālgarantija. Institucionālā garantija nodrošina īpašuma kā tiesību institūta pastāvēšanu un uzliek valstij pienākumu saglabāt to tiesību normu būtību (kodolu), kurās paredzēta subjektu tiesiska iespēja iegūt un izmantot mantiskus labumus, kā arī rīkoties ar tiem. Savukārt individuālgarantija aizsargā tiesības uz īpašumu kā tiesību subjektiem piederošas mantiska rakstura subjektīvās tiesības, visupirms nodrošinot ikviena aizsardzību pret valsts īstenotu nepamatotu iejaukšanos īpašuma izmantošanā. Šajā ziņā Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinājusies atziņa, ka Satversmes 105. pantā ir paredzēta "visaptveroša mantiska rakstura tiesību garantija", jo ar "tiesībām uz īpašumu" šīs normas izpratnē saprotamas "visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas". Turklāt, kā norādījusi Satversmes tiesa, īpašuma garantija ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu (t.i., gan viņam piederošās īpašuma tiesības, gan īpašuma tiesību objektus) tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu.

Veicot tālāku jēdziena "īpašums" jeb "mantiska rakstura tiesības" konkretizāciju, Satversmes tiesas praksē atzīts, ka ar šīm tiesībām visupirms saprotamas īpašuma tiesības Civillikuma 927. panta izpratnē un citas lietu tiesības (piemēram, ķīlas tiesības, servitūta tiesības), kā arī intelektuālā īpašuma tiesības (piemēram, autortiesības, tiesības uz izgudrojumiem vai preču zīmēm). Tāpat ar īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas līdzdalības tiesības kapitālsabiedrībā, kuras izriet no kapitāla daļām vai akcijām. Kā uzsvērusi Satversmes tiesa, akcijām un no tām izrietošajām tiesībām (it īpaši – balsstiesībām) ir ekonomiska vērtība, turklāt tiesības uz īpašumu ietver tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus, tostarp akcionāra tiesības piedalīties akciju sabiedrībai būtisku lēmumu pieņemšanā, kas var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību apjomu.1

Tomēr ar iepriekš minētajām mantiska rakstura tiesībām Satversmes 105. pantā lietotā jēdziena "īpašums" saturs nebūt nav izsmelts. Turklāt no Satversmes tiesas līdzšinējās prakses redzams, ka daudz lielāks ir to prakses gadījumu skaits, kuros ir runa par vairākām citām īpašuma jēdzienā ietilpstošām mantiska rakstura tiesībām. Kas tās ir par tiesībām?

Īpašuma jēdzienā – runājot Satversmes tiesas vārdiem – ietilpst "dažādas ekonomiskās intereses", kuras "atbilst tiesību sistēmā noteiktajiem kritērijiem", tostarp "personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu". Proti, tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst "personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata", piemēram, tiesības uz licences pamata organizēt klātienes vai interaktīvās azartspēles vai sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus. Taču, kā uzsvērusi Satversmes tiesa, no minētajām tiesībām ir nošķirama komersantu interese gūt iecerētā apmēra peļņu, jo Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, kā rezultātā šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tāpēc izsniegtā licence var radīt komersanta aizsargājamu tiesisku paļāvību uz iespējām turpināt komercdarbību attiecīgajā jomā, taču komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums netiks mainīts tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību, samazinot iespējas gūt iecerētā apmēra peļņu.2

Satversmes tiesa atzinusi, ka atbilstoši Satversmes 105. pantam īpašuma saturā ietilpst arī "līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību" jeb "prasījuma tiesības par saistību izpildi". Citiem vārdiem, "par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats", jo "arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt". Turklāt no Satversmes tiesas līdzšinējās prakses redzams, ka šie prasījumi var būt kā privāttiesiski, tā arī publiski tiesiski. Šajā ziņā Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst ne tikai, piemēram, kredītiestādes klienta prasījuma tiesības pret kredītiestādi par termiņnoguldījuma līguma izpildi,3 bet arī personas tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas noteiktas normatīvo aktu prasības, piemēram, biodegvielas ražotāja tiesības saņemt no valsts konkrētas normatīvajos aktos paredzētās naudas summas kā valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai vai, piemēram, lauku saimniecības atdevēja tiesības saņemt priekšlaicīgas pensionēšanās valsts atbalstu.4 Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst arī tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma un finansēšanas avota, kā arī tiesības uz darbnespējas atlīdzības izmaksu, taču Satversmes 105. pantā paredzētās pamattiesības vienlaikus negarantē noteiktu sociālā nodrošinājuma apmēru un tās var ierobežot.5 Tāpat Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst, piemēram, nodokļu (nodevu) maksātāja tiesības atgūt no valsts pārmaksāto nodokļa summu, kā arī tiesības atgūt no pašvaldības tai samaksātās pašvaldības nodevas daļu, ja zudis tiesiskais pamats tās paturēšanai pašvaldības budžetā.6

Visbeidzot, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī "personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts", piemēram, kontekstā ar dabasgāzes lietotāja pienākumu viņa pieļauta līgumpārkāpuma dēļ samaksāt likumā paredzēto kompensāciju (kas juridiski pielīdzināma līgumsodam) par labu energoapgādes komersantam vai kontekstā ar nodokļu maksātāja pienākumu viņa pieļauta pārkāpuma dēļ samaksāt likumā paredzēto sodas naudu par labu valstij, jo kā vienā, tā otrā gadījumā šāds obligāti veicams maksājums rada konkrētā maksātāja mantas, respektīvi, naudas līdzekļu samazinājumu.7

Tādējādi līdzšinējā Satversmes tiesas praksē jau veiktā jēdziena "īpašums" konkretizācija uzskatāmi atklāj ne tikai Satversmes 105. pantā nostiprinātās īpašuma garantijas visaptverošo raksturu, bet arī minētā jēdziena saturisko ietilpību un ar šo jēdzienu aptverto mantiska rakstura tiesību daudzējādību.


RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra spriedumu lietā Nr. 2020-26-0106, 2020. gada 12. februāra spriedumu lietā Nr. 2019-05-01.

2. Skat. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24.2. punktu.

3. Skat. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija spriedumu lietā Nr. 2020-49-01.

4. Skat. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-12-03, 2018. gada 18. decembra spriedumu lietā Nr. 2016-04-03.

5. Skat. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija spriedumu lietā Nr. 2007-01-01, 2010. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01.

6. Skat. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija spriedumu lietā Nr. 2010-02-01, 2016. gada 12. februāra spriedumu lietā Nr. 2015-13-03.

7. Skat. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. 2019-37-0103, 2021. gada 6. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2020-31-01.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Kalniņš E. Īpašums. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 66.-67.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties