Nobeigums. Sākums "Jurista Vārdā" Nr. 8, 22.02.2022., Nr. 9, 01.03.2022.

5. Sieviešu cīņa par tiesībām Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā

Latvijā sieviešu emancipācijas procesu norisi 19. gs. ietekmēja, pirmkārt, visas tautas atkarīgais stāvoklis – Latgalē tikai gadsimta vidū tika atcelta dzimtbūšana, kā arī nacionālās atmodas emocionālais pacēlums. Līdzīgi Francijas revolūcijai, arī latviešu tautiskā atmoda runāja visas tautas vārdā, ar tautu un topošo nāciju saprotot tikai vīriešus.¹ "Tautiskā kustība bija – vīriešu kustība. Latviešu jaunekļi bija tie, kurus skubināja un modināja uz izglītošanos vispār un cenšanās pēc augstākās izglītības sevišķi. Ka arī sievietei vajadzīga izglītība un pēc iespējas augstāka, ka arī viņai jāņem dalība mūsu garīgās kultūras dzīvē – par to neviens nedomāja."² Un tomēr 19. gs. otrajā pusē, kad sieviešu emancipācijas idejas nonāca arī līdz Latvijai, tajās varam saskatīt abus virzienus – gan sociālistu sludināto strādnieču proletāriešu cīņu, gan racionālajās dabiskajās tiesībās pamatoto sieviešu juridiskās līdztiesības virzienu.

Sabiedrības, tātad arī sieviešu, uzrunāšanai 19. gs. beigu posmā, 20. gs. sākumā vispopulārākais līdzeklis bija drukātā prese. Presē arī nosisinājās galvenā ideju sadursme. Avīzēs publicētais materiāls aizgāja līdz plašām lasītāju masām. Sākot jau ar 19. gs. otro pusi, prese latviešu sabiedrībai bija kļuvusi par svarīgu informācijas avotu. Tas attiecināms ne tikai uz inteliģences pārstāvjiem, bet arī uz vienkāršiem darba darītājiem.³ Neviena revolūcija, tai skaitā 1905. gada revolūcija Latvijā, nav domājama bez lielām masu akcijām, streikiem, mītiņiem un demonstrācijām. Izmantojot Rietumeiropas pieredzi, jaunstrāvnieki propagandēja dažādas masu cīņas un uzstāšanās formas. Pavisam "Dienas Lapā" laikā no 1893. līdz 1897. gadam 861 reizi figurē termini, kas saistīti ar masu cīņu. Visvairāk – 523 reizes – avīze min un skaidro streikus – ekonomiskos un politiskos, vis­pārējos streikus un ģenerālstreikus, streiku komitejas un streiku fondus. Diezgan plaši "Dienas Lapa" apraksta demonstrācijas, mītiņus un manifestācijas Eiropā, skaidro lasītājiem to būtību, uzsverot, ka tauta ar tām parāda savu gribu, savu vēlēšanos šādā vai citā gadījumā.⁴

Nav tā, ka "Dienas Lapa" savās slejās drukāja tikai sociālistu idejas. "Dienas Lapā" pavisam minēti 815 termini, kas raksturo demokrātiju un demokrātiskās institūcijas. Arī 65 % avīzes rakstu, kam ir progresīva idejiska ievirze, ir izteikti demokrātisks raksturs. "Dienas Lapa" bija pirmais un savā laikā arī vienīgais latviešu preses izdevums, kas centās paust republikas idejas, cildināja demokrātiskās kustības panākumus Rietumeiropā, uzsvēra republikas kā valsts iekārtas priekšrocības. Izskaidrodama lasītājiem parlamenta nozīmi, avīze uzsvēra, ka parlaments pastāv, lai tajā censtos izteikt tautas domas, ka valsts pilsoņiem ir politiska un sabiedriska skola.⁵

Tā kā latviešiem 19. gs. beigu posmā faktiski nebija nekādas politiskās varas, tad politisko uzskatu sadursme norisinājās drukātajā presē. Preses izdevumi dalījās progresīvajos un konservatīvajos. Jaunās strāvas prese, kuras centrālā avīze bija "Dienas Lapa", uzstājās par zinātņu popularizēšanu, par sieviešu emancipāciju, par vienlīdzīgām cilvēku tiesībām, par reālismu literatūrā utt. "Visu to "vecās strāvas" prese uz vissīvāko apkaroja. Piemēram, sieviešu emancipācijas jautājumā Aspazijas "Zaudēto tiesību", Zūdermaņa "Gods", Ibsena "Noras" izrādīšana sacēla "vecās strāvas" presē toreiz veselu uztraukuma un sašutuma vētru. Šādos laikrakstos parādījās raksti, kas sludināja, ka sievietei ne tikvien nevajagot nekādu tiesību, bet nevajagot arī nekādas augstākas izglītības, viss tas viņām esot tikai kaitīgs, jo iznīcinot sievišķību. Sievietes uzdevums esot tik ģimene un padevība vīram."⁶ "Sevišķi nikni pret sieviešu emancipāciju, viņu augstāku izglītību un "pret zinātņu popularizēšanu" uzstājās laikraksti "Balss" un "Baltijas Vēstnesis", un viņam sirdīgi palīdzēja "Tēvija", kuras redaktors bija Jānis Čakste."⁷

Sieviešu jautājuma attīstība arī Latvijā bija pakāpeniska. Tā iesākās kā sieviešu emancipācija no vīriešu varas visplašākajā šo vārdu izpratnē un ļoti lēnām pārveidojās par konkrēta satura piepildītām prasībām, kuru starpā parādījās arī prasības pēc vēlēšanu tiesībām. Lai arī sieviešu jautājumā argumenti no abām pretējo uzskatu nometnēm ir diezgan vispārīgi un sadzīves novērojumos balstīti, toties šai diskusijai nevar pārmest emocionalitātes un intensitātes trūkumu.

Sieviešu jautājuma iniciēšana no pašu sieviešu puses pirmo reizi notiek 1870. gadā, kad Karolīne Kronvalde (1836–1913) "Baltijas Vēstnesī" (1870, 46, 47) nodrukā eseju "Cienīgam garam". Apcere domāta kā atbilde kādam nezināma autora rakstam ar nosaukumu "Piektdienas vakarā" šai pašā laikrakstā (Balt. Vēstn., 1870, 43). Šai esejā K. Kronvalde apšauba domu, ka garīgas spējas piešķiramas vienīgi vīrietim, un velk paralēli starp sava laika vīrieša un sievietes gara spējām: "Par Jūsu ticību, ka vīrietis ir un paliek gudrāks nekā sieviete, atvēliet pārrunāt. Dieva dotas gudrības stiprumu atrodam gan pie vīriešiem, gan pie sievietēm."⁸ Autore aicina uz garīgu atmodu, kur netiktu ierobežota individuālā brīvība. Raksta saturs, kaut toreiz neparasts, tautiskās kustības uzplūdumā palika maz ievērots.⁹ Iespējams, ka liela loma raksta tapšanā bijusi Atim Kronvaldam, kurš bija K. Kronvaldes vīrs.¹⁰

Laiku pa laikam presē tika pārpublicēti ārzemju autoru apcerējumi un publicistika par Latvijā aktuāliem tematiem. Piemēram, Žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" tika ievietota Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas fils, 1824–1895) vēstule par sieviešu tiesībām. Tajā viņš pauž atbalstu vienādu tiesību un brīvību piešķiršanai sievietēm un vīriešiem: "Mēs, franči, lepojamies ar slavenām rakstniecēm, kā de Seviņī, de Staēla, Sanda kundze, taču mēs neļaujam viņām pat ne līdzīgas pilsoniskas un politiskas tiesības ar viņu kučieriem." Šī vēstule, tāpat kā raksti par sieviešu stāvokli citur pasaulē, laikrakstā "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešraksts" ievietoti galvenokārt pēc izdevēja Pētera Zālītes (1864–1939) sievas Hermīnes Zālītes (1858–1923) iniciatīvas. Periodiski latviešu presē tiek publicēti raksti par sieviešu kustību, sieviešu jautājumu un sieviešu stāvokli ārvalstīs, pieminot nozīmīgākās personības.¹¹

19. gs. 70. un 80. gados sieviešu emancipācijas jautājums no to aizstāvju puses tika aplūkots ļoti vispārīgā nozīmē – kā vispārīgi netaisnīgs, nepamatots stāvoklis. Piemēram, nozīmīga persona sieviešu emancipācijas ideju aktualizēšanā bija Marija Medinska (1830–1888, Krišjāņa Valdemāra māsa), kura iztirzā sievietes sabiedrisko pienākumu un tiesību jautājumu un argumentē šādi: "Sieviete tautā ir tā puse, kurā sirds pukst, un tamdēļ šī tautas sirds puse ir ievērojama."¹² Sievietei pašai jāveido savs raksturs, jāpaceļas ētiski un sabiedriski; tai jābūt latviskā goda un iekšējā spēka glabātājai.¹³

Tiesa gan, sieviešu emancipācijas pretinieku argumenti ir tikpat vispārīgi un tikpat emocionāli kā emancipācijas aizstāvju argumenti. Piemēram, populārais rakstnieks Apsīšu Jēkabs (Jānis Jaunzemis, 1858–1929) par sieviešu jautājumu saka šādi: "Zinām jau un pazīstam mēs diezgan tās mūsējo "plašās", "brīvās" un "cēlās" idejas, riebtin apriebies mums ir dzirdēt tās nodeldētās frāzes par "sieviešu" vai līdzīgām tiesībām, tā tagad ir it kā atspirdzinājums dzirdēt par jaunavām, kas mājas un dzimtspagalmā meklē un atrod apmierinājumu un darba lauku." Augstākas izglītības un zinātņu laukā sievietei, pēc Apsīša Jēkaba sprieduma ("Kop. r." 111, 185. 1. p.), "vienmēr vīrietis būs jāierauga par to pārāko, par kungu. Ne sievietei jācenšas pēc līdzīgām tiesībām ar vīrieti, bet tai jākalpo savās Dieva radītās robežās, tad viņa atradīšot savu laimi".¹⁴

Sieviešu jautājums jeb sieviešu emancipācija, jeb sieviešu tiesību jautājums no abām oponentu pusēm šajā laika posmā balstīts pamatā emocionālos, mūsdienās varbūt šķietami pat mazliet naivos argumentos. Kopumā vērtējot, sieviešu jautājuma aizstāvju argumenti pamatoti ar novērojumiem par to, ka sieviešu un vīriešu prāta spējas ir visumā vienādas. Sievietes, ja tām dota tāda iespēja, spēj sevi sabiedriskajā un kultūras dzīvē parādīt vienlīdz veiksmīgi kā vīrieši. Tāpēc sieviešu tiesību un vīriešu tiesību uzkrītošajai asimetrijai nav nekāda saprātīga pamatojuma. Šāda domu gaita raksturīga tiem, kas sieviešu un vīriešu vienlīdzību atvasina no racionālo dabisko tiesību skolas un liberālisma mācības.

Situācija mainās, kad sieviešu jautājuma risināšanā iesaistās Aspazija. Lai gan nevar apgalvot, ka Aspazijas argumentu loks būtu plašāks vai juridiski konkrētāks par sieviešu jautājuma aizstāvjiem iepriekšējās desmitgadēs, tomēr Aspazijas spēja uzrunāt (arī aizkaitināt) plašu sabiedrību, neielaišanās kompromisos un nebaidīšanās asi atbildēt kritizētājiem, sieviešu jautājumu no sabiedriskā diskursa perifērijas ievirzīja pašā sabiedrības uzmanības centrā. Spilgts šāds Aspazijas pretuzbrukums saviem kritizētājiem ir atbildes raksts "K.F. kungs un emancipācija":

"Cik dažādi laikraksti nav nopūlējušies manus vārdus sagrozīt un mani pašu līdz pēdējam noķengāt, cik mani nav apkaunojuši pat ar personiskiem uzbrukumiem, un K.F. kgs [Fricis Kārkluvalks – A.S.] nāk un apliecina, ka pie mums sieviešu centieniem nekas nestāvot ceļā! K.F. kungs aizrāda, ka emancipācijai vajagot karot pret netiklību un netikliem vīriešiem, bet, kad es kādā savā rakstā "Dienas Lapas" pagājušā gada 275. numura ievadā taisni tādas domas izsaku ar sekojošiem vārdiem: "Es neprasu, lai sievietēm arī būtu atļauja uz netikumību tādēļ, ka vīrietis ir netikumīgs, bet es prasu, lai tie abi vienādi būtu tikumīgi. Ja vīrietis no savas nākamās dzīves biedres prasa, lai tā būtu nevainīga un neaizskarta, tad tai tiesība taisni to pašu no viņa prasīt," tad man par to no visām pusēm uzbruka un teica, ka "tā es gribot ieviest netikumību"!? [..] Saprotams, nav daudzām dūšas šo ziņu pret lielo tumsoņu, smējēju un nievātāju baru uzņemties, tā no pirmajām celmu lauzējām prasa tikai aizstāvēšanos, tām jāupurējas, lai sagādātu laimi nākamajām paaudzēm, laimi un labklājību ne tik vien priekš retām izredzētajām, bet priekš visiem cilvēces locekļiem."¹⁵

Neapšaubāmi, Aspazija nāca no Jaunās strāvas aprindām, no kurām vēlāk izveidojās latviešu sociālistu un sociāldemokrātu politiskās organizācijas. Neapšaubāmi, Aspazijas uzskatus varēja ietekmēt Rainis – pārliecināts sociāldemokrāts. Neapšaubāmi, Aspazija citētajā fragmentā runā par sieviešu un vīriešu vienlīdzību un vienvērtību, prasa laimi visiem nākotnes sabiedrības locekļiem. Tomēr Aspaziju nevar uzskatīt par īstu sociāldemokrātisko ideju paudēju. Nekādā gadījumā par "latviešu Klāru Cetkinu". Aspazija ne savos literārajos darbos, ne publicistikā nerunāja no sievietes proletārietes skatpunkta. Aspazijas idejas sieviešu tiesību jautājumā vairāk saistāmas ar vienāda taisnīguma izpratni vīriešiem un sievietēm, sievietes personisko autonomiju, sievietes un vīrieša cieņas un goda vienādu vērtību.

Viens virziens sieviešu tiesību jautājuma aizstāvēšanai ir domu apmaiņa presē. Šim virzienam raksturīgs diskurss par teorētiskiem ideāliem, izteiksmes emocionalitāte un tēlainība, argumentu aizņemšanās no racionālo dabisko tiesību skolas. Sieviešu tiesību jautājums galvenokārt aptvēra tādus diskusiju virzienus kā sieviešu izglītības jautājums, tai skaitā augstākās izglītības jautājums, stāšanās laulībā un laulības šķiršana, sievietes sociālā un ekonomiskā atkarība no vīrieša. Tik specifisks jautājums kā sieviešu vēlēšanu tiesības neiezīmējās kā atsevišķs diskusiju temats. Diskusijas uzturētājas, protams, bija izglītību ieguvušās un nosacīti vidusšķirai pieskaitāmās sievietes. Tomēr fakts, ka par sieviešu tiesībām aģitēja vidusšķirai pieskaitāmās izglītotās dāmas, nenozīmē, ka šīs idejas neuzrunāja strādnieku šķiras sievietes.

Otrs sieviešu tiesību aizstāvības virziens ir faktiska cīņa par konkrētām sociālajām tiesībām, konkrēta rīcība, rūpnīcu strādnieku streiki un rūpnīcu strādnieku piketi. Viens no lielākajiem šādiem nemieriem līdz 1905. gada ģenerālstreikam bija dumpis, ko savu tiesību aizstāvībai uzsāka tieši sievietes. Rīga 19. gs. beigās ir viens no trīs industriālajiem centriem Krievijas impērijā. Rīgā dzīvoja liels daudzums rūpnīcu strādnieku un strādnieču – potenciālo sociālistu ideju atbalstītāju. Dažu rūpnīcu nodarbinātības politika bija tāda, ka tās pārsvarā pieņēma darbā sievietes, jo sievietēm bija pieņemts maksāt mazākas algas, kaut arī to ražotā produkcija sievietēm nemaz nebija domāta. 1839. gadā dibināto Rūtenberga cigarešu fabriku (ar toreizējo nosaukumu "Koffsky & Kuchczynski") var raksturot kā sieviešu uzņēmumu, jo tajā no 700 darbiniekiem 630 bija sievietes. Pazīstamākās cigarešu markas, kuras ražoja Rūtenberga fabrika, bija "Bakun" un "Mahorka".¹⁶

Notikumi Pēterburgas (Vidzemes) priekšpilsētā 1899. gada 5. maijā, kas vēsturē ieguvuši Rīgas dumpja nosaukumu, satricināja Latviju un visu carisko Krieviju. Par tiem rakstīja arī vācu, franču un angļu prese.¹⁷ Linu un džutas manufaktūra bija viens no lielākajiem un modernākajiem tekstiluzņēmumiem Rīgā. Darbojās arī jaunākās vērpšanas iekārtas. Ražoja linu dziju un džutas maisus, kurus eksportēja uz Krieviju. Darba apstākļi fabrikā bija smagi un alga ļoti maza. Vairāk nekā 3/4 no fabrikas strādniekiem bija sievietes.¹⁸

1899. gada 5. maijā Džutas un linu fabrikas strādnieces stihiski pulcējās kopā, lai dotos pie Vidzemes gubernatora sūdzēties par viņām nodarītajām pārestībām, neciešamajiem darba un sadzīves apstākļiem. Pie Aleksandra vārtiem, kas toreiz atradās Gaisa tilta apkaimē, žandarmi un zaldātu nodaļa gājienu apturēja. Ap 200 sieviešu sadzina Aleksandra dārzā. Neuzklausot nekādas prasības, fabrikanti lika viņām izmaksāt aprēķinu un atlaist no darba. Varmācīgā sieviešu aizturēšana un izrēķināšanās ar viņām saniknoja vagonu fabrikas "Fēnikss" un citu tuvāko rūpnīcu strādniekus. Viņi salauza dārza sētu un centās atsvabināt gūsteknes.

Vienpadsmit strādnieki tika nogalināti. Daudzi tika ievainoti, pēc reportieru liecībām – "ar durkli galvā", "ar lodi krūtīs". Viņi bija nākuši no Pirvica mašīnbūves rūpnīcas, "Etnas", Felzera fabrikas, Bartuševiča čugunlietuves. Līdz pat maija vidum plaši streiki turpinājās Rīgā un arī Liepājā un Daugavpilī. Strādnieki demolēja krogus, dedzināja atklātos namus, uzbruka gorodovojiem. Dumpja laikā arestēja 180 vīriešus un 32 sievietes.¹⁹ Cīņai par sieviešu tiesībām, šajā gadījumā par vienlīdzīgiem darba apstākļiem, bija raksturīgas ne tikai teorētiskas runas un publikācijas presē, bet arī stihiskas un dažkārt vardarbīgas akcijas.

Rīgas dumpja piemērs rāda, ka sieviešu vēlēšanu tiesības nav primārā un akūtākā sieviešu tiesiskā stāvokļa problēma, pirmām kārtām strādnieku šķiras sievietēm bija aktuāli darba tiesību un sociālo tiesību jautājumi. Tomēr sociālistu un sociāldemokrātu programmā sieviešu vēlēšanu tiesībām bija sava vieta, un jo populārāki kļuva sociālistu uzskati vispār, jo plašāku auditoriju uzrunāja arī sieviešu vēlēšanu tiesību jautājums. Rīgas dumpis pierāda, ka sievietes savu interešu īstenošanai bija gatavas arī aktīvi rīkoties.

Viens no interesantākajiem sieviešu tiesību jautājumam veltītajiem dokumentiem ir Sieviešu tiesību petīcija, kas nāk klajā 1905. gadā. Šī petīcija saistāma ar biedrības "Auseklis" sieviešu atzara darbību. Biedrība "Auseklis" 1891. gadā dibināta kā biedrība, kas cīnās pret alkoholismu. Biedrības dāmu komiteja šad un tad rīkoja dažādus gadatirgus, sarīkojumus un tējas vakarus ar sviestmaizēm.²⁰ Ap 1901. gadu nodibinātā Ausekļa dāmu komiteja izvērtās par plašu latviešu inteliģento sieviešu centru ar tautiski romantisku darbības virzienu, bez politiskām ambīcijām. 1905. gadā biedrībā notika pārmaiņas, tā pieņēma nosaukumu "Ausekļa biedreņu komiteja", proti, biedrība pārņēma sociālistu idejas un sāka vākt materiālus Sieviešu tiesību petīcijas sagatavošanai. Pašu petīciju gan esot rakstījis publicists un literatūras kritiķis Jānis Asars (1877–1908).²¹ Sieviešu petīcijas apjoma dēļ to diemžēl iespējams šeit citēt tikai fragmentāri. Šis dokuments būtu pelnījis atsevišķu pētījumu. Sieviešu petīcijas ievadā rakstīts:

"Iesniegt petīciju spiež sekojoši apstākļi: 1) mēs atzīstam, ka sieviešu ārkārtīgi apspiestais stāvoklis ir savukārt lielā mērā vainīgs pie līdzšinējās nenormālās kārtības, kura nesaskan ar tautas labklājības prasībām. 2) Mēs sievietes nevaram pietikt un apmierināties ar vispārīgām petīcijām, tāpēc sievietēm, kurām nav pat to vispārcilvēcisko tiesību, kas vīriešiem jau ir līdzšinējā kārtībā, nākas aizrādīt sevišķi uz šīm tikai sievietēm iekarojamām tiesībām, kuras vispārīgās petīcijas atstāj neminētas. 3) Tikai sievietes pašas, vislabāki zinādamas savas dzīves trūkumus, var tos uzrādīt un atrast līdzekļus, ar kādiem tie būtu novēršami. Mūsu priekšlikums zīmējās uz a) sievietes politiskām tiesībām, b) sievietes tiesībām vietējā komūnālā pašvaldībā, c) sievietes juridisko un d) profesionālo stāvokli."²²

Tālāk petīcijā seko izvērsts prasību skaidrojums katrā no četrām petīcijas prasību daļām. Daļā par sievietes politiskajām tiesībām tiek prasītas sieviešu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās.

"Izslēdzot sievieti no tautas vietnieku vēlēšanām, sievietes tiek nostādītas uz vienādas pakāpes ar bērniem vai vājprātīgiem un noziedzniekiem, ko neattaisno ne ētiskas, nedz politiskas intereses. Sievietes tāpat kā vīrieši var iegūt kustamus un nekustamus īpašumus, tāpat tās maksā tiešos un netiešos valsts nodokļus, ar vienu lielākā skaitā sievietes darbojas blakus vīriešiem lauksaimniecībā, fabrikās, skolās, dažādos amatos, tirdzniecības un rūpniecības iestādēs, kara laukā kā slimnieku kopējas, telegrāfa, pasta un dzelzceļa dienestā, liberālās profesijās kā rakstnieces, žurnālistes, aktrises, u.t.t. [..] Ieruna, ka sievietes nebūtu sagatavotas politiskai darbībai, nav ne pierādīta, nedz vispār pierādāma, pirms sievietei, politisko darba lauku atverot, nav bijis gadījums savu gatavību pierādīt. Vienīgi darbojoties valsts dzīvē, tiklab vīrietis, kā sieviete var tapt par pilnīgu valsts darbinieku."²³

Sadaļā par sieviešu profesionālo stāvokli tiek izvirzītas konkrētas prasības dažādos arodos nodarbināto sieviešu – kalpoņu, skolotāju, ierēdņu, privātos uzņēmumos (birojos, aptiekās, telefonu centrālēs, tirgotavās) strādājošo sieviešu darba apstākļu uzlabošanai.²⁴ Sieviešu tiesību petīciju parakstīja 600 sievietes, bet zināms, ka tā palika bez tālākas ievērības.²⁵

Sieviešu tiesību petīcija ir neapšaubāmi viens no interesantākajiem sieviešu tiesību aizstāvības dokumentiem Latvijā. Tā publicēta 1905. gadā. Tā kopumā atspoguļo tās pašas politiskās un sociālās prasības, kuras 1905. gadā izvirzīja LSDSP. Iespējams, atsauce Sieviešu tiesību petīcijas ievadā uz "vispārīgām petīcijām" ir tieši atsauce uz tām prasībām, ko savā politiskajā programmā un 1905. gada notikumu kontekstā izvirzīja LSDSP. Arī saturiski prasības atbilst tam, ko savos politiskajos uzsaukumos prasa sociāldemokrāti LSDSP: vispārīgas vēlēšanu tiesības, tas ir, parlamenta vēlēšanu tiesības arī sievietēm, reformēt pašvaldību vēlēšanu sistēmu, reformēt tiesu darbu un, protams, nodrošināt sieviešu tiesības uz astoņu stundu darba laiku, tiesības ieņemt visus amatus, ko var ieņemt vīrieši, un tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Pat teksta stilistika ieturēta kareivīgā un emocionālā noskaņojumā, kas tik raksturīgs sociālistu un sociāldemokrātu rakstītajiem tekstiem.

Tomēr šo petīciju nevar atzīt par īsti sociāldemokrātu ideju garā ieturētu dokumentu. Pirmkārt, trūkst skaidru norāžu uz to, ka šajā dokumentā izklāstītas sieviešu proletāriešu prasības. Tekstā nav atrodamas nekādas norādes par proletāriešu un buržuju šķiru cīņu. Otrkārt, sievietes proletārietes neizvirza atsevišķas prasības no vīriešiem proletāriešiem. Proletāriešu vidū nav nozīmes dalījumam pēc dzimuma; politiskās prasības un politiskie mērķi ir vienādi un vienoti. Šajā dokumentā minēts, ka "nākas aizrādīt sevišķi uz šīm, tikai sievietēm iekarojamām tiesībām, kuras vispārīgās petīcijas atstāj neminētas". Treškārt, petīcijas ievadā ir minētas "vispārcilvēciskas tiesības", vēlēšanu tiesību nepieciešamība sievietēm tiek pamatota ar to, ka 1) sievietes prāta spēju ziņā pielīdzināmas vīriešiem, nevis bērniem vai garā slimajiem, 2) tās vienādi ar vīriešiem spēj pildīt sociālas un ekonomiskas funkcijas sabiedrībā. Respektīvi, sieviešu vēlēšanu tiesību prasību pamatošanai tiek izmatoti tiklab argumenti, kas atbilst sociālistu idejiskajām nostādnēm, kā liberāļu un dabisko tiesību doktrīnas nostājai.

Sieviešu cīņa par savām tiesībām, tai skaitā par tiesībām balsot parlamenta vēlēšanās, norisinājās ne tikai Rietumeiropā, ne tikai Vācijā, kuru kā piemēru uzlūkoja latviešu sociāldemokrāti, bet arī Latvijā. Latvijas sieviešu cīņu par tiesībām raksturo vairākas iezīmes. Tāpat kā visur Eiropā sieviešu tiesību jautājums sastapās ar stingru opozīciju. Tāpat kā citur Eiropā sieviešu tiesību jautājumu atbalsta gan sievietes pašas, gan arī vīrieši. Polemika "par" un "pret" sieviešu emancipāciju norisinās ar preses izdevumu starpniecību un caur avīzēm sasniedz plašu lasītāju loku dažādos sociālajos slāņos. Līdz pat gadsimtu mijai, kad Latvijā sāk aktīvi darboties sociāldemokrātu kustība, sieviešu emancipācijas jautājums ir saturiski samērā izplūdis, tas: 1) kopumā apskata sievietes pakļauto un atkarīgo stāvokli dažādās sadzīves sfērās; 2) pielīdzina sieviešu prāta spējas vīriešu prāta spējām; 3) izsaka domu, ka sieviete būtu pelnījusi lielāku personisko autonomiju.

Ap gadsimtu miju, kad strādnieku aprindās izplatās sociāldemokrātu idejas, Rīgā un visā Latvijā sākas strādnieku dumpji, kuros tiek pieprasītas konkrētas sociālas tiesības. 1899. gada Džutas fabrikas dumpi aizsāk tieši sievietes. Šie strādnieku streiki un dumpji nav saistīti tieši ar vēlēšanu tiesību pieprasīšanu sievietēm. To prasības primāri skar strādnieku darba apstākļu uzlabošanu rūpnīcās. Tomēr 1905. gadā notikušais rūpnīcu strādnieku un zemnieku ģenerālstreiks jau saistās ar prasībām pēc pilnīgas valsts iekārtas reformas, tai skatā vēlēšanu sistēmas reformas un vēlēšanu tiesību piešķiršanas sievietēm. Sieviešu tiesību petīcija ir pierādījums tam, ka sievietes Latvijā jau 1905. gadā prasīja sev vēlēšanu tiesības un bija spējīgas pašorganizēties petīcijas sastādīšanai. Dokumentam ir sociāldemokrātiska nokrāsa, tomēr to nevar uzskatīt par īstu sieviešu proletāriešu dokumentu.

Latvijas situācijai kopumā raksturīgs, ka no Vācijas un citām Eiropas valstīm atnākušās sociāldemokrātu idejas par sieviešu vēlēšanu tiesībām Latvijā tika lokalizētas, pievienojot tām racionālo dabisko tiesību idejas par sieviešu un vīriešu saprāta spēju vienlīdzību. Pretēji Vācijai, kurā darbojās tādas harizmātiskas sieviešu proletāriešu ideju paudējas kā Roza Luksemburga un Klāra Cetkina, Latvijā līdzvērtīga mēroga sociāldemokrātu sieviešu īsti nav. Aspazijas skatījums uz sieviešu jautājumu nepakļaujas nedz sociālistu doktrīnai, nedz īsti arī dabisko tiesību doktrīnai un ir patiesībā vērtējams kā pašas Aspazijas skatījums uz sieviešu emancipāciju.

6. Vispārīgu vēlēšanu princips Latvijas politiskajā diskursā 20. gs. sākumā

Līdz šim jau minēts, ka sieviešu vēlēšanu tiesību nostiprināšanu Satversmē LSDSP uzskatīja galvenokārt par savas partija nopelnu. Tāpat minēts, ka sieviešu tiesību jautājums Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, sabiedrību bija sadalījis divās pretējās nometnēs – sieviešu emancipācijas atbalstītājos un sieviešu emancipācijas pretiniekos. Tomēr tas nenozīmē, ka visi sieviešu tiesību atbalstītāji pieturējās vienotiem uzskatiem. Šeit iespējams saskatīt vismaz divus virzienus – sociālistu idejas, racionālās dabisko tiesību skolas idejas un, iespējams, arī trešo virzienu, kurš no abiem iepriekšējiem paņem savā izpratnē to labāko un apvieno.

Kā zināms, LSDSP 1906. gadā pārtrauca savu darbību kā atsevišķa latviešu sociāldemokrātiska partija un pievienojās Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai. LSDSP savu darbību Latvijā kā partija atjaunoja tikai 1918. gadā. Vēsturnieks Ādolfs Klīve sociāldemokrātijas stāvokli Latvijā 1918. gadā raksturo šādiem vārdiem: "Agrākā sociāldemokrātu partijas vadība ar vairumu biedru un visiem Vidzemes zemes padomes sociāldemokrātu locekļiem aizgājuši uz Krieviju un tur pārvērtušies par komunistiem. Jaunajā sociāldemokrātu partijā, kas nodibināta 1918. gada pavasarī, biedru sastāvs esot ļoti raibs. Tur blakus zvērinātiem komūnistiem kā K. Kurševicam, A. Kurzemniekam un citiem sēžot tādi pārliecināti demokrāti kā M. Skujenieks, F. Menders un Dr. P. Kalniņš. Sociāldemokrāti tagad mēģinot atrauties no austrumnieciskās diktātūras gara un tuvināties Eiropai, pirmā kārtā Vācijai, no kurienes sociālistiskās idejas savā laikā Latvijā iepludinātas."²⁶

Daudzi Latvijas sociāldemokrāti pēc 1905. gada revolūcijas nemaz nedarbojās Latvijā, bet trimdā, piemēram, Rainis, Fēlikss Cielēns, Miķelis Valters. Tāpēc nav pamata runāt, ka Latvijas sociāldemokrātijai būtu bijusi vienota un stingra ideoloģiskā līnija. Idejiskās grupas ik pa laikam mainījās, un arī katrs politiķis piedzīvoja, var teikt, pakāpenisku individuālo politisko uzskatu evolūciju. Jāatzīmē, ka politisko uzskatu nošķīrumam par pamatu tolaik ne pavisam nekalpoja sieviešu tiesību jautājums, bet galvenokārt jautājums par Latvijas kā tiesību subjekta attiecībām pret Krieviju, proti, federācijas, autonomijas vai pilnīgas neatkarības jautājums.

Tā, piemēram, F. Cielēns atceras, ka Raiņa uzskati ap 1915. gadu jau mazliet atšķīrās no tā, ko LSDSP rakstīja savā politiskajā programmā 1905. gadā: "Viņš interesējās tikai par lielo politiku, kā viņš pats izteicās. Un šī Raiņa lielās politikas mērķis nu bija: mazās Latvijas valstiskā politiskā autonomija. Tikai nacionālā un demokrātiskā valstī organizēta tauta var attīstīt visas savas dotības. Mūsu pašnolemšanās realizējama Latvijas autonomajā valstī, kaut tā atrastos federatīvās attieksmēs ar Krievijas lielo demokrātisko republiku. Latvijas strādnieku šķira ir vislielākais un aktīvākais spēks, un tāpēc tās partijai jāuzņemas galvenā atbildība par latviešu tautas nacionālās brīvības izcīnīšanu [..]."²⁷ Proti, strādnieku šķiras sociālās tiesības vairs nebija Raiņa interešu lokā. Tagad centrālo vietu ieņem jautājums, kādai jābūt Latvijas valsts konstitucionālajai iekārtai.

Latvijas teritorijā paralēli sociālistiskas un sociāldemokrātiskas ievirzes partijām dibinājās un darbojās arī nosacīti liberāli demokrātiskas partijas. Piemēram, 1905. gadā nodibinājās Demokrātu savienība un Tautas partija. Līdz pat Latvijas Republikas nodibināšanai Latvijas teritorijā nodibinājās un darbojās daudzas pilsoniski, liberāli demokrātiskas ievirzes partijas. Tajā laikā latviešu pilsoniskās partijas pēc to programmām gandrīz neatšķīrās: visos svarīgākajos jautājumos tās bija ļoti līdzīgas cita citai, atšķīrās vienīgi sīkumos un taktikā. Dažām pat nebija nekādas rakstītas programmas. Arī partiju līdzdarbinieki bieži mainījās. Salīdzinot ar Rietumeiropas valstu pilsonisko partiju programmām, tās visas bija radikālas, pat pārspēja turienes sociālistu programmas.²⁸

Gatavojoties 1906. gada Valsts domes vēlēšanām, konstitucionāli noskaņotie grupējumi izveidoja Rīgas progresīvo bloku. Šai blokā ietilpa astoņas partijas un domubiedru grupas: Tautas brīvības partija (krievu konstitucionālie demokrāti), Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija, Ebreju konstitucionāli demokrātiskā partija, Latviešu vēlētāju komiteja, Latviešu progresīvā grupa, Poļu progresīvā grupa, Lietuviešu progresīvā grupa un Igauņu progresīvā grupa.²⁹ Rīgas progresīvais bloks izdeva aicinājumu "Rīgas pilsoņiem!". Tajā norādīts, ka vienošanās panākta uz kopējas bloka programmas. Galvenie nosacījumi – valsts kārtības nodibināšana, balstoties uz vispārēju, vienādu, tiešu un aizklātu vēlēšanu tiesību pamata. Bez kavēšanās jāatceļ nāves sods, karastāvoklis un pastiprinātā apsardzība. Jāatceļ ierobežojumi katrai tautai un ticībai. Visās politiskajās lietās jāveic vispārīga amnestija.³⁰

Lielā mērā dažādu Latvijas politisko partiju programmas bija atkarīgas no uzskatiem, ko pārstāvēja partijas harizmātiskākie biedri. Jautājums par Latvijas valsts iekārtu tika aplūkots ne tikai partiju programmās, bet arī privāti rakstītos konstitūciju projektos, kas 20. gs. sākumā latviešu vidū bija visai izplatīta politiskās debates sastāvdaļa. Piemēram, F. Cielēns 1915. gadā uzrakstīja Latvijas Autonomijas projekta galvenās tēzes, un šis dokuments vēlāk tika apspriests gan Bernes latviešu kopienā, gan citās Šveices latviešu trimdas kopienās. Vēlēšanu sakarā F. Cielēna tēzēs ir rakstīts: "§ 3. Latvijas teritorija tiek apvienota vienā vietējā parlamentā ("Latvijas Saeima"), kas dibināts uz vienpalātas sistēmu, vēlēts uz diviem gadiem pēc vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu kārtības. Piezīme. Aktīvas un pasīvas vēlēšanas tiesības piekrīt visiem 21. dzīvības gadu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm."³¹

Sabiedriski un politiski aktīvais filosofs prof. Pēteris Zālīte (1864–1939) ar Latvijas autonomijas konstitucionālo ideju apkopojumu nāca klajā jau 1905. gadā. Vēlēšanu tiesību sakarā dokumentā varam lasīt: "III. Latvijas Saeima sastāv no tautas vietnieku nama kā visas Latvijas pašvaldības likumu devēja un no šo likumu izpildītājas, no tautas vietnieku skaita ieceltas ministrijas ar ministru priekšnieku priekšgalā. Tautas vietnieki izvēlami uz vispārējas, tiešas un aizklātas balsstiesības pamata. Tādu aktīvu un pasīvu vēlēšanas tiesību bauda ikviens cilvēka tiesību nezaudējis 21 gadu vecs Latvijas iedzīvotājs, neskatoties uz dzimumu, tautību un ticību."³² Kaut arī dokuments publicēts 1905. gadā, pats prof. P. Zālīte atceras, ka darbs pie tā iesākts jau krietni agrāk: "Šis še īsumā pievestais un "Mājas Viesī" iespiestais Latvijas autonomijas projekts radies un uzrakstīts jau Jēnā 1891.–93. gadā, studējot filozofus Platonu, Džonu Loku un Kantu. Viņā izpaužas īpaši Kanta idejas un ieskati par tautu pašnoteikšanos. Iespiest viņu varēja tik 1905. gadā."³³ Respektīvi, P. Zālītes valsts projekts balstās uz Jauno laiku politiskās filosofijas un racionālās dabisko tiesību skolas pamatiem, sevišķi uz Imanuela Kanta mācību (dīvainā kārtā te P. Zālīte piemin arī Platonu). Šādu ideju publicēšana un nodošana plašākai publikai bija iespējama vien 1905. gadā. Minētais nozīmē, ka 1905. gadā plašāku publicitāti ieguva ne vien sociālistu un sociāldemokrātu idejas, bet savus uzskatus publiski sāka paust arī liberāli demokrātisko uzskatu aizstāvji.

1917. gadā līdz ar ziņu par Februāra apvērsumu Pēterburgā dažāda veida kopā sanākšana un spriešana par Latvijas valstiskuma stāvokli notika visai aktīvi, un tā varēja izpausties dažādās formās. Kā atceras P. Zālīte: "Sestdien, 1917. gada 4. martā, Baltijas Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Komitejas telpās, Rīgā, 48 dažādu vietējo biedrību valdes locekļi un biedri, kā arī vairāki sabiedriski darbinieki, kā avīzes ziņoja, pēc īsam debatēm vienbalsīgi pieņēmuši sekošu rezolūciju: "[..] 2. Latvijai jātiek pārvaldītai no saeimas Rīgā, kura tiek ievēlēta no visiem pilngadīgiem iedzīvotājiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās bez kārtu, tautību, ticību un dzimumu izšķirības."³⁴

1917. gadā arī latviešu prese trimdā publicēja rakstus par Latvijas valsts autonomiju. Maskavā iznāca politiski sabiedrisks un zinātnisks latviešu žurnāls "Taurētājs". Tā redaktors Kārlis Freinbergs deklarēja, ka latviešiem nepieciešama demokrātiska autonomija uz vispārīgu velēšanu tiesību pamata.³⁵ Raksta "Autonomija" beigu rindās varam lasīt: "Ne katra autonomija jau ir tautai svētīga. Ari Baltijas muižniecības landtāgiem ir zināmas autonomas iezīmes, bet lai Dievs pasarga no tādas autonomijas. Mums vajadzīga demokrātiska autonomija, un tai jākonstituējas tikai uz vispārēju vēlēšanu pamata (neizslēdzot arī sievietes). Tad nebūs jābaidās arī par agresīvu tendenču varbūtību pašvaldībā. Un uz tāda pamata uzbūvētu plašu autonomiju sevišķi attīstītas provinces var tikai vēlēties. Latvija bez šaubām tāda ir. Mēs, kā kultūras tauta, paši spējam veidot savu dzīvi."³⁶

1917. gada 12. martā Valmierā tika atklāts pirmā Vid­zemes latviešu Zemes sapulce, kurā piedalījās apmēram 440 delegāti no pagastiem, draudzēm, pilsētām un lielākām biedrībām. Delegātu starpā ir Miķelis Valters, Zig­frīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Oto Nonācs, kādreizējie Valsts domnieki Jānis Goldmanis, Jānis Zālītis. 13. maijā Zemes sapulce pieņēma šādu rezolūciju: "1. Ievērojot latviešu tautas nacionālās un vēsturiskās īpatnības, sapulce atzīst par nepieciešamu apvienot visu latviešu apdzīvoto zemi: Vidzemes, Vitebskas un Kurzemes guberņās vienā administratīvā vienībā zem nosaukuma Latvija. 2. Latvijai jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām. [..] 6. Sapulce nolemj, lai nākamās autonomijas projektā uzņemtu proporcionālas, vienlīdzīgas, vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas un lai pagastu sapulcēs tiktu dota balsstiesība bezzemniekiem līdzīgi ar zemes īpašniekiem."³⁷

Arī demokrātiskajām partijām, tāpat kā sociāldemokrātiem, bija savas avīzes, kurās papildus ikdienas ziņām, vispārizglītojošiem rakstiem un literatūras sadaļai tika publicēti arī politiski skaidrojoši raksti. Tā, piemēram, Latviešu Zemnieku savienība pēc dibināšanās 1917. gadā pārņēma laikrakstu "Līdums".³⁸ Šajā laikrakstā 1917. gadā lasāms vairākos turpinājumos iespiests skaidrojošs raksts par vispārīgām vēlēšanu tiesībām, kurā pirmām kārtām tiek atzīts, ka "vispārīgas un vienlīdzīgas vēlēšanas ar aizklātu un tiešu balsu nodošanu ir vislabākais ceļš, lai tauta var atstāt iespaidu uz valsts politisko dzīvi". ³⁹ Cita starpā raksta autors iztirzā arī sieviešu vēlēšanu tiesības:

"Pa lielākai daļai valstīs vēlēšanu tiesības netiek piešķirtas arī sievietēm. To valstu piedzīvojumi, kur vēlēšanu tiesības piešķirtas arī sievietēm, ir pierādījuši, ka sievietes netiek nemaz sliktāk galā ar politiskiem jautājumiem kā vīrieši. Laupīt sievietēm parlamenta vēlēšanas tiesības ir gluži vienkārši atliekas no tiem seniem laikiem, kad sieviete nebija vēl vīrieša tuvākais biedrs un palīgs, bet bija nolikta verdzenes kārtā. Deviņpadsmitais gadusimtenis, kurš salauza patvaldības un dzimtbūšanas važas, atsvabināja arī sievieti. Tagad gandrīz visur sievietēm ir pilsones tiesības, t.i., viņas var izpildīt, sasniegušas zināmu vecumu, visus juridiskus aktus gluži patstāvīgi un neatkarīgi no savu aizbildņu un vīru gribas. Politiskās tiesības sievietei ir Norvēģijā, Somijā (no 1906. g.), Portugālē, Dānijā, dažu Ziemeļamerikas republiku valstīs un Anglijas kolonijās Austrālijā, kurās pastāv pašvaldība. Saprotams, jautājums par balss piešķiršanu sievietēm Krievijā nesacels diez kādu iebildumu. Brīvā Krievijā nav un nevar būt nepiltiesīgu pilsoņu."⁴⁰

Lai arī šī raksta autors nav parakstījies, ir pamats uzskatīt, ka tas ir Oto Nonācs (1880–1942), Latviešu Nacionālās tautas padomes dibinātājs un Tautas padomes, vēlāk arī Satversmes sapulces loceklis, jo O. Nonācs citu Latviešu Zemnieku savienības biedru vidū izcēlās ar saviem teorētiskajiem rakstiem, bet būdams "Līduma" redaktors, savus rakstus neparakstīja.⁴¹

Savukārt vēl pirms minētā raksta, kas publicēts 1917. gada 4. maijā, Latviešu Zemnieku savienība 1917. gada 13. martā publicē savas partijas programmas projektu.⁴² Šīs programmas IV sadaļā "Pilsoniskās brīvības" ir 11. punkts, kurā stāv rakstīts: "Vēlēšanu tiesības, aktīvās un pasīvās, bauda visi 20 gadus veci pilsoņi un pilsones."⁴³

Tā kā O. Nonāca raksts par vispārīgām vēlēšanu tiesībām publicēts nepilnu mēnesi vēlāk un izsmeļoši skaidro vispārīgu vēlēšanu tiesību nozīmi demokrātiskas valsts iekārtā, ir pamats uzskatīt, ka O. Nonāca raksts veidots ar mērķi izskaidrot lakonisko partijas programmu vēlēšanu tiesību jautājumā.

Viss minētais norāda, ka ne tikai sociāldemokrātiski orientētas partijas iestājās par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Arī Latviešu Zemnieku savienība līdz ar savu nodibināšanos partijas programmā paredzēja vēlēšanu tiesības sievietēm.

LSDSP un Latviešu Zemnieku savienība ir divas visplašāk pārstāvētās un ietekmīgākās politiskās partijas Latvijas Tautas padomē un Satversmes sapulcē. Ja salīdzinām šo partiju nostāju sieviešu vēlēšanu tiesību jautājumā, tad jāsecina, ka LSDSP par sieviešu velēšanu tiesībām iestājas jau no 1904. gada, savukārt Latviešu Zemnieku savienība tikai no 1917. gada. Toties abas partijas iestājas par sieviešu velēšanu tiesībām no šo partiju dibināšanas brīža. Tāpēc nav gluži pamatots tāds vēsturiskās ainas tēlojums, uz kādu Satversmes sapulces sēdē atsaucas sociāldemokrāts Andrejs Petrevics, proti, "šo lozungu par vispārējām vēlēšanu tiesībām tanī nozīmē, lai viņās piedalītos sievietes, viskonsekventāk ir uzstājušies tās šķiras priekšstāvji, kuras vārdā es te runāju". Arī pilsoniski demokrātiskās partijas atbalstīja sieviešu vēlēšanu tiesību jautājumu, iespējams, tikai atšķirīgā teorētiskajā pamatojumā. Pārfrāzējot O. Nonāca raksta nobeigumu "brīvā valstī nav un nevar būt nepilntiesīgu pilsoņu".

Jautājums par Latvijas valstiskumu latviešu sabiedrībā uz 1918. gadu bija izgājis nobriešanas stadiju vismaz divu desmitgažu garumā. Politiski aktīvajās aprindās cirkulēja dažādi Latvijas valstiskuma rakstiskie projekti, dažādi "konstitūciju prototipi", raksti un uzsaukumi. Minētie piemēri visi kā viens neatkarīgi no politiskā virziena paredz vispārīgas vēlēšanas ar sieviešu līdzdalību.

Jau minēts, ka sieviešu tiesības kā tādas nebija partiju politiskās dienas kārtības galvenais jautājums. Par to, ar kādiem izaicinājumiem saskārās sieviešu tiesību aizstāvji laulības un ģimenes tiesību jomā, neraugoties uz Satversmē garantēto dzimumu līdztiesību, var sīkāk iepazīties prof. Sanitas Osipovas ⁴⁴ un Filipa Švarca pētījumos.⁴⁵ Zvērināta advokāte Otīlija Ķempele, 1935. gadā mēnešrakstā "Latviete" sieviešu civiltiesisko stāvokli raksturo šādi: "Tomēr, uzlikdams vīram lielākus pienākumus, likums piešķir viņam arī lielākas tiesības ģimenes dzīves izveidošanā. Vīrs skaitās par ģimenes galvu. Viņam piekrīt noteicošs vārds bērnu audzināšanas jautājumos, ģimenes dzīves vietas noteikšanā un izvēlē. [..] Vīrs pārvalda arī kopējo mantu. Šādas vīra asistences tiesības stipri ierobežo sievas darbības brīvību – iespēju brīvi rīkoties ar savu un kopējo mantu, slēgt juridiskus darījumus utt. [..] Salīdzinot precētas sievietes tiesisko stāvokli ar neprecētas sievietes vai atraitnes, jāsaka, ka pēdējām darbības brīvība ir plašāka."⁴⁶ "Latvijā 20. gs. starpkaru laikā tika būtiski grozīta sievietes civiltiesiskā rīcībspēja, to ievērojami paplašinot, salīdzinot ar Krievijas impērijas likumos noteikto, tomēr pilnīgu sievietes vienlīdzību ar vīrieti civiltiesību jomā sasniegt neizdevās, kaut arī līdztiesība politiskajās tiesībās bija noteikta jau no Latvijas valsts dibināšanas."⁴⁷

Jāsecina, ka likumdevēja interese par sievietes politiskajām tiesībām un sievietes civilajām tiesībām bija izteikti asimetriska. Sieviešu emancipācija publisko tiesību jomā notika daudz ātrāk nekā sieviešu emancipācija civilo tiesību jomā. Jau minēts, ka Roza Luksemburga savulaik rakstīja: "Soli pa solim valsts patiešām ir spiesta piešķirt un nodrošināt sievietēm šo iespēju, ļaujot viņām apvienoties un pulcēties. Sievietēm tiek liegtas tikai pēdējās politiskās tiesības: tiesības balsot, lemt tieši par tautas pārstāvjiem likumdošanā un pārvaldē, būt par šo struktūru ievēlētu locekli."⁴⁸ Politiskā situācija Latvijā 20. gs. sākumā bija pavisam citāda. Tie, kas aizstāvēja ideju par Latvijas valsts nepieciešamību, aizstāvēja arī ideju par vispārīgām vēlēšanām, tai skaitā sieviešu dzimumam. Kur Vācijas impērijā, runājot R. Luksemburgas vārdiem, valsts bija spiesta soli pa solim piešķirt sievietēm tās pašas politiskās tiesības, kādas bija vīriešiem, Krievijas impērijā 20. gs. sākumā pavalstniekiem politisko tiesību nebija. Nedz vīriešiem, nedz sievietēm, nedz vārda, nedz sapulču, nedz vēlēšanu tiesības. "Gadu simteņos bij iesakņojusies doma, ka likums ir tikai pavēle priekš pavalstnieka, bet ne arī priekš valsts varas; no kaut kādas varas ārpus viņas tā negribēja domāt; pašierobežošanās likumu ceļā bij valsts varai sveša. Pavalstnieku prasījumi pēc zināmas brīvības un kustēšanās apriņķa tika uzskatīti par noziedzīgiem."⁴⁹

Tādējādi tām valstīm, kas cerēja izveidoties pēc Krievijas impērija sabrukšanas, valstiskuma pašā centrā stāvēja jautājums par cilvēka un pilsoņa tiesību piešķiršanu saviem pilsoņiem. Partijas, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas republiku, nebija vienisprātis par to, vai jaundibināmajai valstij jābūt nacionālo tradīciju glabātājai vai internacionālai proletāriešu kopienai, tomēr partijas bija vienisprātis, ka suverēnā vara šajā valstī jādod tautai. Jaunajai valstij bija jābūt demokrātiskai un tiesiskai tajā ziņā, ka valsts varas orgāni bauda tautas leģitīmu uzticību, un tā nav panākama bez brīvām un vispārīgām vēlēšanām.

Vēlēšanu iekārta atspoguļo to, kāda ir valsts iekārta. Krievijas impērijā parlamenta vēlēšanas tika ieviestas tikai pašā impērijas sabrukuma beigu posmā. Valsts domes vēlēšanas nebija vispārīgas, nebija tiešas, nebija vienlīdzīgas. Turpretī "Satversmes 6. pants lasāms sazobē ar 1. pantu, kurā noteikts, ka Latvija ir demokrātiska republika. Lai nodrošinātu valsts varas demokrātisko leģitimāciju, demokrātijas virsprincips ietver arī procesuālu elementu – brīvas vēlēšanas".⁵⁰ Tieši tāpēc, ka varas leģitimitātes jautājums ir cieši savīts ar vēlēšanu iekārtas jautājumu, vēlēšanas visu partiju un politisko grupu programmās, uzsaukumos un petīcijās ir minētas pirmajos prasību punktos. Pretstatā Rietumeiropas valstīm, kurās jau pastāvēja konstitūcijas un kurās sievietēm bija jāizkaro tādas pašas konstitucionālās tiesības, kādas jau bija vīriešiem, Latvijā jautājums par pašas valsts nodibināšanos visciešākajā veidā bija savijies kopā ar jautājumu par vispārīgām vēlēšanu tiesībām. Demokrātisku un tiesisku valsti Latvijā 20. gs. sākumā vairs nebija iespējams nodibināt bez sieviešu līdzdalības un sieviešu tiesībām vēlēt parlamentu un tik ievēlētām parlamentā. Toties sieviešu tiesības prasīt laulības šķiršanu, pilnīgu rīcībspēju darījumu slēgšanā un tiesības noteikt savu dzīvesvietu nav priekšnoteikums valsts nodibināšanai un valsts varas leģitimitātei. Šo sieviešu tiesību jautājumu risināšana gaidīja savu kārtu vēl ilgus gadus.

Kopsavilkums

1. 1920. gadā Latvijas sievietes piedalījās Satversmes sapulces vēlēšanās. Latvija pamatoti var lepoties ar piederību to valstu kopai, kuras kā pirmās piešķīra vēlēšanu tiesības sievietēm. Tomēr līdz šim maz pētīti tie faktori, kuru dēļ Latvija kopā ar Jaunzēlandi, Austrāliju, Somiju, Nīderlandi un Vāciju bija šo pirmrindnieču skaitā.

2. Pieņemts uzskatīt, ka velēšanu tiesības sievietēm izcīnīja sociāldemokrātu virziena politiskās partijas. Tomēr būtiskus jauninājumus nevar ieviest, ja šāda jauna kārtība neatbilst sociālajai realitātei un tai nav plašs pilsonisks atbalsts.

3. Sieviešu vēlēšanu tiesības ar likuma spēku nostiprinātas Satversmes sapulces vēlēšanu likumā un Satversmē. Tomēr nav atrodami avoti, kas liecinātu, ka par sieviešu vēlēšanu tiesībām Satversmes sapulcē notikušas karstas debates un asa viedokļu sadursme.

4. Vēlēšanu tiesības sievietēm nostiprinātas ne tikai Satversmē un Satversmes sapulces vēlēšanu likumā. Tās atrodamas arī Tautas padomes politiskajā platformā, kas publiskota Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī. Tas izskaidro faktu, kāpēc Satversmes sapulcē nenotika asas debates par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Vienošanās par vēlēšanu tiesībām sievietēm politisko partiju starpā bija panākta jau uz Latvijas Republikas proklamēšanas brīdi.

5. Satversmes sapulces vēlēšanu diena nebija pirmā reize, kad sievietes devās pie vēlēšanu urnām. Kopš 1878. gada Latvijas sievietēm bija iespēja ar zināmiem nosacījumiem piedalīties pilsētu pašvaldību vēlēšanās. Pēdējās šādas pašvaldību vēlēšanas Latvijas teritorijā bija notikušas vien dažus gadus pirms Satversmes sapulces vēlēšanas, t.i., 1917. gadā.

6. 1906. un turpmākajos gados notikušajās Valsts domes vēlēšanās sievietes piedalīties nevarēja. Krievijas impērijas Valsts domes vēlēšanu kārtība, t.i., Noteikumi par Valsts domes vēlēšanām, neparedzēja nedz vispārīgas (no vēlētāju loka bija izslēgtas sievietes, mācību iestāžu audzēkņi, aktīvā dienesta karavīri), nedz tiešas, nedz vienlīdzīgas vēlēšanas. Tikpat sarežģīta vēlēšanu sistēma bija arī Vācijas impērijā. Pastāvošā tautas pārstāvniecības vēlēšanu kārtība saniknoja sociālistus un sociāldemokrātus visā Eiropā. Sociāldemokrātu partiju programmās gan Vācijā, gan Krievijā pilnīga vēlēšanu sistēmas reforma bija viena no pirmajām prasībām.

7. 1906. gadā LSDSP nosauca jaunievēlēto Krievijas impērijas Valsts domi par "riebīgu tautas priekšstāvības viltojumu". Prasība par pilnīgu vēlēšanu sistēmas reformu LSDSP programmā no Vācijas SDP programmas tika pārņemta jau 1904. gadā. Tādējādi LSDSP partijas programmā ienāk prasība pēc vēlēšanu tiesībām sievietēm.

8. Arī citas prasības LSDSP partijas programmā vislielākajā mērā pārņemtas no Vācijas SDP programmām, sevišķi no Erfurtes programmas. Šādu politisko ideju aizņemšanos izskaidro divi faktori. Pirmkārt, atklāta politisko partiju darbība Krievijas impērijā līdz 1906. gadam faktiski nebija iespējama. Ikvienai politiskajai partijai, kas vēlējās reformas Krievijas impērijas valsts iekārtā, idejas bija jāaizgūst no Eiropas, kur daudz kas jau praksē bija iedibināts vai vismaz plaši izdiskutēts. Otrkārt, marksisti, sociālisti un sociāldemokrāti bija internacionāli orientēti, viņu mērķis nebija izveidot demokrātisku un sociāli taisnīgu iekārtu kādā vienā valstī, bet gan visā pasaulē. Tāpēc kopīgas idejas tika izplatītas un aizgūtas visā Eiropā, tai skaitā Krievijā. Šo ideju starpā bija vēlēšanu tiesības sievietēm.

9. 19. gs. Eiropā pastāvēja divas sieviešu emancipācijas aizstāvju nometnes. Marksisti un sociālisti aizstāvēja ideju, ka sievietes tādā pašā mērā kā vīrieši strādā algotu darbu un piedalās sabiedrības kopīgo labumu radīšanā, tādēļ sievietēm ir jābūt tādām pašām tiesībām kā vīriešiem. Liberāli demokrātisko uzskatu paudēji aizstāvēja ideju, ka sieviešu un vīriešu spriestspēja un varēšana līdzdarboties sabiedrībai nozīmīgos jautājumos no dabas ir vienāda, tādējādi šī pašas dabas radītā vienlīdzība ir jānostiprina likumos. Lai arī abi šie virzieni atbalstīja sieviešu juridisku līdztiesību (tai skaitā sieviešu vēlēšanu tiesības), abi virzieni viens otru kritizēja un apkaroja. Savukārt konservatīvā sabiedrības daļa uzskatīja, ka nekāda sieviešu un vīriešu vienlīdzība no dabas nepastāv, nekad nav pastāvējusi un šajā ziņā nekas nav jāmaina.

10. Latvijā sieviešu emancipācijas jautājums ieguva aktualitāti krietni vēlāk nekā Rietumeiropā, tas ir, pēc pirmās nacionālās atmodas. Sākotnēji tā sauktais sieviešu jautājums galvenokārt tika diskutēs ar drukātās preses starpniecību. 19. gs. beigu posmā diskusiju par sieviešu jautājumu pamatā veidoja pārspriedumi par to, vai sieviešu sociāli, juridiski un morāli nevienlīdzīgais stāvoklis ir pamatots. Rakstīja gan sievietes pašas, gan vīrieši. Novērojumi, pārspriedumi un vēlējumi lielākoties bija vērsti uz sieviešu un vīriešu sociālo un ētisko nevienlīdzību, nevis uz juridisko nevienlīdzību. Šī sieviešu ētiski sociālās emancipācijas spilgta aizstāve bija Aspazija.

11. 19. gs. pašā izskaņā un 20. gs. sākumā līdz ar sociālistu ideju izplatīšanos rūpnieciski attīstīto pilsētu strādnieku vidū cīņa par strādnieku tiesībām, tai skaitā par strādnieču tiesībām, pieņem konkrētu protesta akciju formu. Šai laika posmā Rīgā un citās Latvijas pilsētās notiek strādnieku un strādnieču, streiki piketi un dumpji, kuros tiek prasīta sociālo tiesību atzīšana un pienācīga nodrošināšana. Plašu rezonansi guvušais 1899. gada Rīgas (Džutas fabrikas) dumpis bija tieši sieviešu strādnieču aizsākts protests savu tiesību aizsardzībai. Tiesa gan, sievietes prasīja nevis vēlēšanu tiesības, bet gan pienācīgus darba apstākļus un pienācīgu samaksu. Strādnieču prasības tika ignorētas, dumpis tika apspiests ar bruņota spēka palīdzību, nežēlojot cilvēku dzīvības.

12. Latvijas sieviešu spēju pašorganizēties un rīkoties savu tiesību pieprasīšanai ilustrē Sieviešu tiesību petīcija. Šo petīciju 1905. gadā sagatavo biedrības "Auseklis" biedreņu komiteja. Tajā kā pirmā prasība ir prasība pēc sieviešu vēlēšanu tiesībām. Petīcijas struktūra, prasību katalogs un valodas stils ļoti līdzinās LSDSP uzsaukumiem un partijas programmai. Tomēr argumentu lokā Sieviešu tiesību petīcija izmanto arī liberāļu un racionālo dabisko tiesību skolas argumentus, piesaucot vispārcilvēciskas tiesības un to, ka sievietes nevar pielīdzināt bērniem vai garīgi slimajiem, kuriem nav tādu spriestspēju kā vīriešiem. Pretēji vācu sievietēm proletārietēm, kas uzskatīja, ka sievietēm nav no vīriešiem atšķirīgu politisko prasību, Sieviešu tiesību petīcijas parakstītājas uzskatīja, ka vispārīgās petīcijas nesasniedz savu mērķi un tieši sievietēm ir skaidri jādefinē, kādas politiskās prasības sev prasa pašas sievietes.

13. Latvijas situācijai kopumā raksturīgs, ka no Vācijas un citām Eiropas valstīm nākusī sociāldemokrātu ideja par sieviešu vēlēšanu tiesībām Latvijā tika lokalizēta, pievienojot tai racionālo dabisko tiesību skolai raksturīgus argumentus par sieviešu un vīriešu saprāta spēju vienlīdzību. Latvijā, pretēji Vācijai, Francijai vai Lielbritānijai, šajā laikā posmā nav spilgti izteiktu, harizmātisku sieviešu personību, kas cīnās par konkrēti formulētām sieviešu juridiskajām prasībām, kā, piemēram, Vācijā to darīja Klāra Cetkina, Emma Īrere vai Roza Luksemburga.

14. Latvijā prasība par vispārīgām vēlēšanām kopš 1905. gada atrodama ne tikai LSDSP partijas programmā, bet arī pilsoniski demokrātisko, nacionāli liberāli noskaņoto politisko partiju programmās. Piemēram, Rīgas progresīvā bloka 1906. gada programmā ietverta prasība pēc vispārīgām vēlēšanām. Tiesa gan, neviena no astoņām Rīgas progresīvo bloku veidojošām partijām nepiesaista tik daudz biedru un neizveidojas par tik ietekmīgu politisko spēku kā sociāldemokrāti. Tomēr šādi precedenti pierāda, ka sociāldemokrāti nebija vienīgie, kas prasīja vispārīgas vēlēšanas.

15. Latvijas politisko partiju programmās un atsevišķu politiķu publikācijās prasība pēc vispārīgām velēšanu tiesībām parādās 20. gs. pirmajā desmitgadē. Teiktais attiecas gan uz sociāldemokrātiem, gan liberāli demokrātiskajām partijām un politiķiem. Aptuveni ap šo laiku politiskajā vidē sāk formulēties Latvijas konstitūcijas vadlīnijas un pamatprincipi, kā arī individuāli izstrādātas konstitūcijas pamattēzes. Šādas individuāli izstrādātas konstitūcijas pamattēzes bija, piemēram, Fēliksa Cielēna satversmes pamatprincipi vai Pētera Zālīša konstitūcijas vadlīnijas. Visos šajos konstitūciju projektos viens no pirmajiem noteikumiem ir vispārīgas vēlēšanu tiesības, tai skaitā sievietēm.

16. 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas Pēterburgā, Latvijā sākas ļoti aktīva politiskā darbība. Šai gadā dibinās Latviešu Zemnieku savienība, kuras programmā iekļautas vispārīgās vēlēšanu tiesības. Avīzē "Līdums" publicēts, visdrīzāk, Oto Nonāca skaidrojums, ka sieviešu politiskā nevienlīdzība vīriešiem ir atliekas no seniem laikiem, kas nekādi neatbilst mūsdienu realitātei. Raksts tiek pabeigts ar vārdiem, ka brīvā valstī nav un nevar būt nepilntiesīgu pilsoņu. Prasība pēc vēlēšanu tiesībām sievietēm kopš partijas dibināšanas brīža bija arī Latviešu Zemnieku savienībai.

17. Vispārīgu vēlēšanu princips aptvēra arī prasību pēc vēlēšanu tiesībām sievietēm. Neviena no latviešu partijām savā programmā neuzsvēra tieši sieviešu vēlēšanu tiesības vai sieviešu juridisko vienlīdzību ar vīriešiem, kā īpašu partijas darbības mērķi vai centrālo prasību. Galvenā politiskā līnija, kas norobežo partiju programmas, tomēr ir jautājums par Latvijas autonomijas formu vai pilnīgu neatkarību no Krievijas.

18. Lai gan sociāldemokrātu biedri mēdza uzsvērt, ka sieviešu politiskā vienlīdzība ar vīriešiem ir īpašs sociāldemokrātu panākums, vairāki apsvērumi liek domāt, ka tāds apgalvojums ir vien politiskā retorika. Pirmkārt, sociāldemokrāti necīnījās par sieviešu emancipāciju kā tādu, bet gan par sieviešu strādnieču tiesībām. Otrkārt, sieviešu jautājums nav šīs partijas programmas centrā, bet gan ielasāms no prasības par vispārīgām vēlēšanām un sociālajām tiesībām strādniecēm. Sociālistu un sociāldemokrātu galvenie mērķi – kapitālisma iekārtas likvidēšana un proletariāta nākšana pie varas – ir visai pastarpināti saistīta ar sieviešu vēlēšanu tiesībām. Protams, sociāldemokrāti vēlējās redzēt sievietes savu vēlētāju rindās. Visbeidzot, ne tikai LSDSP, bet arī liberāli demokrātisko un nacionāli noskaņoto partiju programmās atrodam sieviešu vēlēšanu tiesības prasībās pēc vispārīgām vēlēšanu tiesībām.

19. Sieviešu tiesības vēlēt tika ienestas Latvijas politisko partiju programmās caur vēlmi jaundibināmajā valstī veidot pilnīgi citādu vēlēšanu sistēmu nekā Krievijas impērijā. Jaunajai valstij bija vajadzīgas brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, tas ir, vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanas. Kaut gan Latvijas Tautas padomē ietilpstošo politisko spēku tālejošie valstiskie mērķi atšķīrās daudzos citos jautājumos, attiecībā uz izveidojamo vēlēšanu sistēmu šie mērķi sakrita.

20. Bez iepriekšējas politiskas vienošanās par to, ka vēlēšanu tiesības Latvijas Republikā būs vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas, Latvijas Republikas proklamēšana visticamāk būtu apgrūtināta. Veiksmīgā kārtā vispārīgas vēlēšanu tiesības aptver arī velēšanu tiesības sievietēm. Tādējādi vēlēšanu tiesības sievietēm iekrita to jaundibināmās valsts tiesisko garantiju sarakstā, bez kurām nav iespējams nodibināt demokrātisku valsti. Toties uz sieviešu civilo tiesību nodrošināšanu sievietēm nācās gaidīt vēl vairākus gadus. Arī Latvijas Republikas Civillikums, kas stājās spēkā 1938. gadā, nenodrošināja pilnīgu sieviešu un vīriešu civilo tiesību vienlīdzību.

21. Latvijā likumdevēja pieeja sieviešu juridiskās emancipācijas jautājumam publiskajās tiesībās un civilajās tiesībās ir bijusi asimetriska. Aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības sievietēm tiek apsolītas jau valsts dibināšanas brīdī, savukārt civilo tiesību jomā pilnīga vienlīdzību ar vīriešiem starpkaru periodā sievietēm netiek nodrošināta. Šāda asimetriska pieeja liedz uzskatīt, ka Latvija dzimumu līdztiesības nodrošināšanā ir starp Eiropas pirmajām valstīm. Sieviešu vēlēšanu tiesības šādā kontekstā jāvērtē kā atsevišķs gadījums, nevis sistemātisks likumdevēja darbs dzimumu līdztiesības nodrošināšanai.

22. Jautājums par vispārīgām vēlēšanu tiesībām, par sieviešu vēlēšanu tiesībām tai skaitā, pirms Latvijas Republikas proklamēšanas jau ilgstoši tika diskutēts. To politisko partiju vidū, kas proklamēja Latvijas Republiku, pastāvēja vienota izpratne par jaundibināmās valsts vēlēšanu sistēmu jau krietnu brīdi pirms 1918. gada 18. novembra. Jau Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumā tika paziņots, ka vēlēšanas Latvijā notiek, abiem dzimumiem piedaloties, uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata. Tas izskaidro, kāpēc Satversmes sapulces debates par Satversmes 6. pantu daudz lielākā mērā skar juridisko tehniku, nevis juridisko saturu. Nopietnas debates par kādu no šiem brīvu un demokrātisku vēlēšanu principiem Satversmes sapulcē nenotika, jo vienošanās par šo jautājumu bija ielikta valsts dibināšanas pamatos un pilnībā atbilda tā brīža demokrātiskajam valsts politikas kursam.

23. Lemšana un noteikšana par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm notika latviešu politisko partiju vidē, kur biedri pamatā bija vīrieši. Tomēr Latvijas sievietes 19. gs. izskaņā un 20. gs. sākumā nepavisam nav pasīvas vērotājas un gaidītājas. Ir pamats uzskatīt, ka sievietes aktīvi iesaistījās politiskajos procesos, pauda savu viedokli, iesaistījās nemieros un politiskajās akcijās, un visbeidzot sešas sievietes tika arī ievēlētas Satversmes sapulcē.