26. aprīlis ir diena, kad pirms 36 gadiem plkst. 1.23 naktī pēc neveiksmīgiem eksperimentiem eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors, izraisot pasaulē lielāko civilo kodolkatastrofu. Pirmais atomreaktors pasaulē tika iedarbināts 20. gadsimta 40. gados. Šobrīd pasaulē darbojas nedaudz mazāk par 500 atomelektrostacijām un ap 50 vēl tiek būvētas.

Latvijas teritorijā nekad nav bijusi atomelektrostacija, taču Latvija 1997. gadā pievienojās Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai (International Atomic Energy Agency – IAEA), kas ir globāla sadarbības institūcija atomenerģijas jautājumos. Tās dalībvalstis sadarbojas, lai īstenotu IAEA "Atoms for Peace and Development" uzdevumu – veicinātu drošu kodoltehnoloģiju attīstību miermīlīgiem mērķiem.

Tomēr ir vērts piebilst, ka Latvijas teritorijā savulaik atradās vienīgais civilais pētnieciskais kodolobjekts Baltijā – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta atomreaktors, pazīstams arī kā Salaspils kodolreaktors. Tas bija zinātniski pētnieciska tipa siltumneitronu reaktors un tika izmantots radiācijas parādību pētīšanā. Kodolreaktora ēka uzcelta 1961. gadā, laboratoriju piebūve – 1964. gadā. Kritiskā stenda (šobrīd demontēts) piebūves celtas 1967. un 1972. gadā. Otra zinātnisko laboratoriju piebūve celta 1985. gadā, bet 1986. gadā pabeigts sanitārās caurlaides korpuss. Pēc Salaspils kodolreaktora apturēšanas 1998. gadā un tā likvidēšanas un demontāžas koncepcijas apstiprināšanas 1999. gadā, tika uzsākts Salaspils kodolreaktora demontāžas process, savukārt no 2010. gada finansējuma trūkuma dēļ Salaspils kodolreaktora likvidēšanas process ir apstājies.¹

Kopš Černobiļas kodolkatastrofas un īpaši pēc Fukušimas atomelektrostacijas avārijas 2011. gadā Japānā pasaule ir izrādījusi vēlmi samazināt atomenerģijas izmantošanu un pēdējos mēnešos ar satraukumu vērojusi Krievijas karaspēka uzbrukumus Zaporižjas atomelektrostacijai Ukrainā. No otras puses, arī Eiropā kļūst aizvien izplatītāks viedoklis, ka atomenerģijas izmantošanu tomēr nevajadzētu strauji apturēt, kā tas bija iepriekš plānots, īpaši Vācijā.

Atomenerģiju izmanto nepilnu gadsimtu, un cilvēce bez tās pilnībā šobrīd nevar iztikt, jo tā nodrošina liela apjoma enerģijas izstrādi, kas nepieciešama mūsdienu modernās civilizācijas vajadzību apmierināšanai. Eiropas Komisija 2022. gada sākumā nāca ar publisku piedāvājumu iekļaut investīcijas gāzes un atomenerģijas projektos zaļo un ilgtspējīgo ieguldījumu sarakstā. Taksonomija ir tikai klasifikators, kas palīdz investoriem saprast, kas ir zaļš projekts un kas nav. Tomēr gāzes un atomenerģijas iekļaušana sarakstā krietni atvieglotu šādu projektu finansēšanu. Par šiem aspektiem Eiropas Savienības dalībvalstīs turpinās diskusijas dažādos līmeņos. Pēdējo mēnešu laikā Latvijas sabiedrībā no vairāku amatpersonu puses arī izskanējusi doma par savas atomelektrostacijas iespējamu būvniecību nākotnē Latvijā, tāpat arī Igaunija aktīvi attīsta savu ideju par mazas atomelektrostacijas izbūvi ap 2030. gadu.

Savukārt 20. aprīlī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija atbalstīja priekšlikumu Enerģētikas likumā noteikt normu, ka Latvijas sistēmas operatoram ir pienākums nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru atomelektrostacijas būvniecībai Latvijas teritorijā.

Rodas pārdomas, vai atomenerģijas izmantošana Eiropā kļūs aktīvāka un vai tā piedzīvos tā dēvēto atomenerģijas "renesansi". To noteikti rādīs laiks, bet arī Latvijai vajadzētu rūpīgi izvērtēt visus plusus un mīnusus atomenerģijas izmantošanai, apsaimniekošanai un iespējamajām sekām, paredzot Eiropas attīstības perspektīvas, un jau laikus sagatavot gan dažādus plānus, gan normatīvo vidi un zinātnisko analītiku, lai nepieciešamības gadījumā valstiskā līmenī mēs būtu gatavi jebkādiem attīstības scenārijiem.