2022. gada 21. jūnijā lasītājiem tika piedāvāts žurnāla "Jurista Vārds" tematiskais izdevums, kas veltīts jautājumiem par naida runu un noziegumiem, kura ietvaros tie tika aplūkoti no starptautiskā regulējuma aspekta, starpdisciplināri, teorētiski un praktiski. Lai arī izdevumā ietvertajās publikācijās ir arī atsevišķi diskutabli momenti, autores mērķis šajā gadījumā ir pakavēties pie konkrēta notikuma, kurš tika aktualizēts informatīvajā telpā jau pēc izdevumam sagatavotā raksta iesniegšanas.

Šā gada 20. maijā no Brīvības pieminekļa līdz Uzvaras parkam Pārdaugavā notika gājiens "Par atbrīvošanos no padomju mantojuma" ar tam sekojošu koncertu. Pēc pasākuma 2003. gadā dzimušais skolnieks Vlads, kuram ap pleciem bija aplikts Ukrainas karogs, kopā ar trim draugiem devās uz kopmītnēm, lai skatītos hokeju. Kā stāsta Vlads, Eduarda Smiļģa ielā viņiem līdzās apstājās automašīna, no kuras no vadītāja puses izkāpa vīrietis, kurš atvēra savas automašīnas aizmugurējās durvis, paņēma motociklista cimdus – ar tādām plastmasas uzlikām uz pirkstu kauliņu vietām – un devās pie jaunieša, krievu valodā sakot: "Kas tev tā par fašistu lupatu?", kam sekoja sitiens pa saules pinumu un pa kaklu.

1984. gadā dzimušā vīrieša nodarījums kvalificēts kā huligānisms, kas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu, par ko ar prokurora priekšrakstu par sodu noteikts 200 stundu sabiedriskais darbs.

Prokuratūra komentējusi, ka vīrietim inkriminētais noziedzīgais nodarījums nav kvalificēts kā tāds, kas vērsts uz nacionāla vai citāda naida vai nesaticības izraisīšanu, jo, nodarot miesas bojājumus cietušajam, nav vērsies pret viņu kā konkrētai nacionalitātei, etniskai grupai vai rasei piederīgu personu. Izmeklēšanā esot noskaidrots, ka uzbrucēja motīvi bijuši personiski un huligāniski – viņam radies nodoms "apdraudēt cietušā mieru, ierobežot viņa pārvietošanos, prettiesiski noteikt viņa rīcību, nobiedēt viņu un nodarīt viņam miesas bojājumus".¹

Tā kā no iepriekš minētā izriet, ka noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju šajā gadījumā noteica vainīgās personas motivācija, turpmāk plašāk jāpakavējas tieši pie noziedzīga nodarījuma motīva un mērķa kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīmēm. Tādu nepieciešamību apstiprina krimināltiesību doktrīnā paustā atziņa, ka, "pieturoties teorētiskajai nostādnei, ka vaina ir nodarījuma subjektīvās puses pamatpazīme, bet, ņemot vērā, ka tā neaptver tos personas iekšējos dzinuļus, kas mudinājuši personu izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kā arī nepietiekami atklāj to, ko persona vēlējusies sasniegt, izdarot noziedzīgu nodarījumu, tiek izdalītas tādas personas psihiskās darbības pazīmes kā motīvs un mērķis".²

Krimināltiesībās noteikts, ka motīvs ir "tas cilvēka psihiskās darbības iekšējs pamudinājums, dziņa, tieksme, kas virza personas gribu uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu",³ konkrēta motīva ietekmē rodas un nostiprinās nodoms. Savukārt mērķis (nolūks) ir "vēlamais rezultāts, ko cilvēks, kas izdara noziedzīgu nodarījumu, vēlas sasniegt".⁴

Noziedzīga nodarījuma motīvi var būt dažādi, tostarp arī izpausties gan kā huligāniski pamudinājumi, gan arī veidoties personisku attiecību dēļ. Lai arī atsevišķos noziedzīgos nodarījumos var savīties motīvi, kas ir atšķirīgi pēc savas nozīmes un lomas, piemēram, slepkavības motīvi var būt skaudība un mantkārība, taču grūti iedomāties situāciju, kad personas motīvi vienlaikus bijuši personiski un huligāniski, kas faktiski viens otru izslēdz.

Noziedzīgu nodarījumu izdarīšana personisku attiecību dēļ parasti tiek saistīta ar aizvainojumu, dusmām, greizsirdību, atriebību, skaudību un tamlīdzīgām jūtām, kas vainīgajam radušās sakarā ar personiskajām attiecībām ar cietušo viņa konkrētas uzvedības vai rīcības rezultātā. Turklāt šādos gadījumos noziedzīgais nodarījums ir vērsts pret citas personas dzīvību, veselību, mantiskajām vai kādām citām ar likumu aizsargātām interesēm, kas tad arī ir noziedzīgā nodarījuma tiešais objekts, kura apdraudējums ir vainīgās personas mērķis.

Savukārt kriminālsodāma huligānisma gadījumā jākonstatē sabiedriskās kārtības, tas ir, tiesību normām un sadzīves noteikumiem atbilstošas kārtības sabiedrībā, kas nodrošina iestāžu, uzņēmumu un organizāciju netraucētu darbību, cilvēku mierīgu dzīvi, darbu un atpūtu, kā arī īpašuma un citu tiesību aizsardzību,⁵ rupjas traucēšanas fakts. Rupji traucējot sabiedrisko kārtību, tiek ignorētas vispārpieņemtās uzvedības normas, traucēts cilvēku miers, iestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju darbs.

Augstākā tiesa norādījusi, ka, lai pareizi kvalificētu vainīgās personas nodarījumu, jākonstatē, ka persona, huligānisku motīvu vadīta, tieši vēlējusies izdarīt darbības, kas veido huligānisma kā noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi,⁶ proti, bez pamatota iemesla vai izmantojot maznozīmīgu ieganstu, veikt aktīvas darbības, kas aizskaroši vērstas pret citiem sabiedrības locekļiem, paužot atklātu, cinisku sabiedrisko interešu nonievāšanu, nostādot tām pretī savas personiskās intereses,⁷ kas arī ir huligānisko darbību mērķis. Augstākās tiesas Senāts uzsvēris, ka huligānisms kā noziedzīgs nodarījums apdraud ne vien atsevišķas personas intereses, bet arī visas sabiedrības intereses.⁸

Tādējādi secināms, ka noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti personisku attiecību dēļ un aiz huligāniskām tieksmēm, motīvs un mērķis ir atšķirīgi, turklāt tie nav konstatējami analizējamā situācijā. Runāt par kaitējuma nodarīšanu cietušā veselībai personisku attiecību dēļ nav pamata, jo šie cilvēki nepazina viens otru, nekāda konflikta starp viņiem nebija arī notikuma brīdī. Savukārt huligānisku pamudinājumu izslēdz vainīgā mērķtiecīga vēršanās pret konkrēto cietušo un viņa izteicieni šajā brīdī, kas norāda uz nepieciešamību aplūkot tādus motīvus kā naids un neiecietība, protams, konkrētajā situācijā izslēdzot naidu un neiecietību, kas varētu rasties personisku attiecību dēļ, un fokusējoties uz naida noziegumu.

Naids tiek skaidrots kā dziļas un noturīgas jūtas, kam raksturīgs ļaunums, naidīgums, intensīva nepatika, nelabvēlīga, nosodoša, arī kaujinieciska attieksme (parasti pret cilvēkiem, parādībām sabiedrībā),⁹ savukārt neiecietība tiek definēta kā nepamatoti negatīva attieksme pret cilvēkiem, viņu politisko vai citu pārliecību, dzīvesveidu, uzskatiem, jūtām, paražām.¹⁰

Par personas psihisko attieksmi pret nodarījumu var liecināt tās veiktās darbības, kas analizējamā gadījumā izpaudušās kā izteikums un vardarbības lietošana. ANO Rasu diskriminācijas komiteja, norādot uz kļūdām tiesību aizsardzības iestāžu metodoloģijā, kad tās noskaidro personas nodomu, uzsvērusi, ka Krimināllikuma 78. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses konstatēšana nedrīkst aprobežoties tikai ar aizdomās turētā vai apsūdzētā viedokļa uzklausīšanu. Izvērtējot tieša nodoma esamību personas darbībās, nozīme ir ne tikai šīs personas liecībām, bet arī citiem apstākļiem, piemēram, personas uzvedībai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā un tā izdarīšanas kontekstā, kontekstam, kādā izteikumi pausti, cietušā liecībām, liecinieku liecībām un citiem nozīmīgiem apstākļiem.¹¹ Domājams, ka tas attiecināms ne tikai uz Krimināllikuma 78. pantā paredzēto, bet arī uz citiem naida noziegumiem.

Kāda tad informācija par šiem apstākļiem informatīvajā telpā rodama?

Cietušais liecinājis, ka pēc gājiena "Par atbrīvošanos no padomju mantojuma" un koncerta viņš kopā ar citiem jauniešiem devies uz dzīvesvietu. Cietušajam ap pleciem bija aplikts Ukrainas karogs. Piebraucis līdzās, apsūdzētais devies pie cietušā un, sakot: "Kas tev tā par fašistu lupatu?", izdarījis viņam divus sitienus, pēc tam no notikuma vietas aizbraucis. No Aijas Kincas sagatavotā materiāla izriet, ka aculiecinieks, kurš liecināja policijā, sacījis: "Es sapratu, ka tas bija karoga dēļ. Tāpēc es to uztvēru kā naida noziegumu. Kas padara to vēl spilgtāku, ir tas, ka viņš arī apsvēra uzbrukt man. Tāpēc, ka man pie krūtīm Ukrainas karoga lentīte. Tas, ka viņš solīja mūs atrast, iznīcināt. Jaunietim kliedza, ka sitīs tik ilgi, kamēr nenometīs to lupatu."¹²

Pat tik skopa informācija ļauj izteikt pamatotas šaubas par to, ka apsūdzētā izteikumi, vardarbības pielietošana pret cietušo izdarīti nolūkā pārkāpt sabiedrisko kārtību un bez redzama iemesla izdarīt kādas huligāniskas darbības – apdraudēt cietušā mieru, ierobežot viņa pārvietošanos, nobiedēt viņu, nodarīt miesas bojājumus, kā to, jādomā, apgalvo apsūdzētais un ko par pamatotu atzinis procesa virzītājs.

Uzbrukums jaunietim jau netika izdarīts tāpēc, ka apsūdzētajam nepatiktu kaut kas cietušajā, piemēram, viņa ģērbšanās maniere vai matu griezums. Nav taču apstrīdams fakts, ka uzbrukumu izraisīja jaunietim ap pleciem apņemtais karogs, bet ne jau tāpēc, ka uzbrucējam būtu nepatika pret zilu vai dzeltenu krāsu vai arī kaitinātu šo krāsu salikums. Iemesls ir tajā, ka tas bija Ukrainas karogs, un pēc uzbrucēja pārliecības tā bija "fašistu lupata". Savukārt cietušais, liecinieks, notikuma apstākļi liecina, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts, pamatojoties uz naida motīvu.

Apsūdzētais apzinājās, ka jaunietis piedalījies pirms tam notikušajā pasākumā, ar savu attieksmi pievienojoties valsts un pārliecinošas sabiedrības daļas atbalstam Ukrainai, līdz ar to uzbrukums šim jaunietim vērtējams kā vēršanās pret katru sabiedrības locekli, kurš domā līdzīgi, un kā iedrošinājums tiem, kuru viedoklis sakrīt ar apsūdzētā viedokli. Autores rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai varētu nekļūdīgi izteikties par analizējamā nodarījuma juridisko izvērtējumu, taču jāpievienojas Egona Rusanova secinājumam, ka "jebkura pretdarbība ir rupja sabiedrības viedokļa par to, ka tas ir noziedzīgs karš, ka Krievijas režīms veic noziedzīgas darbības, noniecināšana".¹³