Jebkuras tiesību nozares pamatā ir noteiktas pamatvērtības, kas raksturīgas tikai šai tiesību nozarei un ir ņemamas vērā katrā dzīves situācijā, piemērojot attiecīgo jomu regulējošās tiesību normas, interpretējot tās vai aizpildot likuma robus. Šīs pamatvērtības tiek ietvertas principos, un to saturs ir nostiprināts attiecīgo jomu regulējošos tiesību aktos. Civilprocesa gadījumā tas ir Civilprocesa likums, kurā ir atrodami civilo tiesvedību regulējošie principi – gan tādi, kuri ir nostiprināti tiesību normā, gan tādi, kuri izriet no attiecīgā tiesību akta normām. Būtiski uzsvērt, ka katrai tiesību nozarei, ņemot vērā jomas specifiku un aizsargājamās vērtības, normatīvajā regulējumā ietvertie principi var atšķirties. Tiesību normās ietvertie principi veido vienotu savstarpējo sasaisti, pakļaujot principu regulējumu interpretācijai, kura nostiprinās tiesu praksē un judikatūrā. Tādējādi tiek attīstīta izpratne par principa saturu, tā piemērošanas iespējām, nemainot principā ietverto pamatvērtību, bet to pilnveidojot atbilstoši sabiedrības izpratnei par noteiktām vērtībām. Savukārt sabiedrības vērtības stiprina ne tikai tiesu prakses atziņas un judikatūra, bet arī tiesību zinātnieku un juristu diskusijas attiecīgajos jautājumos.

Civilprocesam raksturīgie principi noteic tiesas un lietas dalībnieku savstarpējās attiecības, kā arī ietekmē izpratni par noteiktu darbību realizāciju tiesvedības gaitā. Civilās tiesvedības īpatnības ir balstītas ne tikai publisko tiesību formālajā regulējumā, bet arī materiālajām privāttiesībām raksturīgajā privātautonomijā. Civilā tiesvedība nav iedomājama bez sacīkstes principa, taču tā realizācija ir cieši saistīta ar citiem procesā pastāvošiem principiem, kas ļauj tiesai nonākt līdz taisnīgam nolēmumam privāttiesiskajā strīdā.

Šajā tematiskajā "Jurista Vārdā" ir ietverta diskusija par lietas dalībnieku un tiesneša lomu civilprocesuālajā sacīkstē un citiem tiesvedības principiem civilprocesā kopumā.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentes Dainas Oses rakstā "Sacīkstes principa robežas un mijiedarbība ar citiem civilprocesa principiem" tiek vērtēta sacīkstes principa mijiedarbība ar citiem civilprocesā nozīmīgiem principiem, tādiem kā patiesības princips, līdztiesības princips, dispozitivitātes princips, procesuālās ekonomijas princips. Rakstā ir analizēti sacīkstes principa izpausmes ierobežojošie apstākļi, kuri ietekmē tiesvedības gaitu, ņemot vērā ne tikai pušu, bet arī citu lietas dalībnieku procesuālās tiesības un pienākumus, kā arī tiesneša lomu tiesvedības procesa vadīšanā. Autore norāda, ka, sacīkstes principam saskaroties ar citiem civilprocesa principiem un citu lietas dalībnieku tiesībām, tiesvedības process kļūst komplicētāks un sarežģītāks gan pēc realizējamo darbību satura, gan sekām, kuras iestājas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Rakstā tiek uzsvērta arī pierādījumu būtiskā loma gan sacīkstes realizēšanā, gan patiesības noskaidrošanā, norādot, ka sacīkste nevar tikt realizēta ar pasīvu puses rīcību, apstākļu noliegšanu vai atteikšanos iesniegt pretējās puses izprasītos pierādījumus. Pušu un citu lietas dalībnieku sadarbība ar tiesu strīda taisnīgā izšķiršanā ir virziens, kurā būtu jāiet arī Latvijas civilprocesam, ievērojot godprātīgu procesuālo tiesību izmantošanu. Autore rakstā skar arī tādu aktuālu jautājumu kā pierādījuma pieļaujamība civilprocesā, ja pierādījumu lietas dalībnieks ir ieguvis negodprātīgi vai pretēji likumā noteiktajai kārtībai, atzīstot, ka civilajā tiesvedībā var pastāvēt gadījumi, kad pretēji normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai iegūtu pierādījumu izmantošanai lietā patiesības noskaidrošanas nolūkā varētu būt būtiska nozīme, taču šiem izņēmumiem ir jābalstās ne tikai uz tiesu praksi, bet arī nepieciešams normatīvais ietvars.

Zvērināts advokāts un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Mārcis Krūmiņš publikācijā "Principi un to izmantošana civilprocesā" akcentē principu lomu un ietekmi uz civilprocesu kopumā, uzsverot to praktisko ietekmi uz lietas izskatīšanas gaitu. Autors vērš uzmanību uz to, ka praksē ir sastopami tādi spriedumi, no kuriem ir redzams, ka puses lietas izskatīšanas gaitā pārkāpj civilprocesa principu vai arī tie tiek ievēroti tikai daļēji. Likumības principa un sacīkstes principa ievērošana ir ne tikai pušu, bet arī tiesas un tiesneša pienākums. Autora apsvērumi tiek pamatoti ar tiesu prakses izvērtējumu, uzsvaru liekot uz Civilprocesa likumā noteiktajām pierādījumu vērtēšanas prasībām. Vienlaikus rakstā tiek vērtēta judikatūrā pausto atziņu ietekme uz civilprocesu kopumā un ne tikai tiesas, bet arī lietas dalībnieku pienākumu to ievērot strīda izskatīšanas gaitā. Autors vērš lasītāju uzmanību uz brīvās pierādījumu vērtēšanas metodes nozīmīgumu un sasaisti ar sacīkstes principu, kā arī likumības principa ievērošanu, realizējot procesu tiesā, un kā vienu no problēmām brīvā pierādījumu vērtēšanā norādot pušu pienākumu iesniegt nepieciešamos pierādījumus vai lūgt tiesu tos izprasīt, pusei pamatojot savu lūgumu. Puses pienākuma realizācijā būtiski ir norādīt tiesai izprasāmā pierādījuma atrašanās vietu. Savukārt tiesas pienākums ir uzklausīt un novērtēt konkrēto lūgumu un situāciju, izsakot viedokli par pieteikto lūgumu. Raksta secinājumos tiek uzsvērta likumības principa nozīme taisnīga un sabiedrībai saprotama sprieduma taisīšanā.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Kārkliņš rakstā "Sacīkstes princips un taisnīgums" norāda, ka tiesību piemērošana, taisnīguma nodrošināšana un līdz ar to arī objektīvās patiesības noskaidrošana Latvijā kā tiesiskā un demokrātiskā valstī ir uzticēta tiesnešiem. Taču tiesnesis civilprocesā taisnīguma nodrošināšanā un objektīvās patiesības noskaidrošanā ir ierobežots ar sacīkstes principu. Šis princips liedz tiesai aktīvi iesaistīties procesā un izzināt visus patiesos apstākļus, tādējādi aprobežojot to vienīgi ar tiem nepilnīgajiem faktiem, kurus iesniegušas puses. Tādēļ var secināt, ka civilprocesā ir jānoskaidro pēc formas nevis objektīvā patiesība (tāda, kas detalizēti atbilst faktiskajiem notikumiem pagātnē un balstās uz tieši iegūtām ziņām par šiem faktiem), bet gan formālā patiesība. Pēc satura tai jābūt relatīvai patiesībai jeb nepilnīgai, taču lietas izskatīšanai pietiekamai, jo tā galīgi atrisina (izbeidz) strīdu. Autora ieskatā, šāda teju absolūta sacīkstes principa piemērošana kolidē ar citiem vispārējiem tiesību principiem, jo īpaši ar taisnīguma principu, kas ir viens no galvenajiem Latvijas tiesiskās sistēmas mērķiem.

Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks Rihards Gulbis rakstā "Tiesneša norādīšanas pienākuma izpratne un nozīme civilprocesā" sniedz ieskatu par norādīšanas pienākuma mērķiem, tvērumu, tā veiksmīgas izpildes priekšnosacījumiem, norādījumu adresātiem un citiem jautājumiem, kas ir aktuāli saistībā ar šī pienākuma izpratni un izpildi. Raksta mērķis ir rosināt diskusiju par tiesneša lomu procesa vadīšanā pēc būtības, lai nodrošinātu tā efektīvu un taisnīgu norisi, vienlaikus ievērojot tiesneša pienākumu saglabāt neitralitāti. Autors secina, ka tiesneša norādīšanas jeb izskaidrošanas pienākums ir procesa vadīšanas pēc būtības izpausme. Tas aptver ne vien norādīšanu uz pierādījumu nepietiekamību, bet arī norādes par trūkumiem strīda izšķiršanai nozīmīgo faktisko apstākļu izklāstā, kā arī tiesneša tiesību uzskatu izskaidrošanu. Tā ir atgriezeniskā saite, kuru tiesa sniedz pusēm, lai tās izprastu, kādā stāvoklī atrodas strīda izskatīšana tiesā, un varētu izlemt, kādas procesuālās darbības tām vēl jāveic, lai panāktu sev labvēlīgu lietas iznākumu. Tādējādi tiesneša norādīšanas pienākums nenonāk pretrunā sacīkstes principam, bet gan nodrošina vidi, kurā pusēm jāīsteno godīga sacīkste.

Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks Reinis Odiņš rakstā "Lietas dalībnieku un tiesneša lomas, izskatot civillietu pēc būtības vienā koncentrētā tiesas sēdē" skaidro, ka ikvienam juristam Latvijā, kas specializējas civilprocesa jautājumos, ir labi zināma aksioma, ka prasītājs ir tas, kurš, ievērojot dispozitivitātes un sacīkstes principus, iezīmē tiesvedības "laukumu". Respektīvi, prasītāja ziņā, ievērojot likumā noteikto kārtību, ir norādīt – ko, kā un pret kuru tiek vērsta prasība, un tikpat lielā mērā – atteikties no prasības vai to grozīt. Atbildētājam pēc lietas ierosināšanas uz šīm darbībām kaut kā būtu jāreaģē atbilstoši ierosinātās lietas apstākļiem un tādējādi jāpiedalās procesa attīstīšanā. Izplatīti ir dažādi uzskati par tiesneša lomu šajos procesos. Atkarībā no individuālās izpratnes par uzsvariem civilprocesā uz publisko interešu aizsardzību vai privāto interešu aizsardzību tiesnesis ir vai nu neitrāls novērotājs (šķīrējtiesnesis), vai nu inkvizitorisks soģis. Autors norāda, ka, lai risinātu iepriekšminētās problēmas, būtu apsverama prasības tiesvedības pārstrukturizēšana praksē uz galvenās tiesas sēdes modeli, ieviešot praksē arī tajā ietilpstošo sadarbības principu civilprocesuālajā sacīkstē.

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Linda Vēbere publikācijā par tiesneša lomu civilprocesuālajā sacīkstē uzsver, ka tiesneša ziņā ir vadīt tiesas procesu tā, lai tā norises ir saprotamas arī tai no pusēm, kurai objektīvi nepiemīt tiesību piemērošanas zināšanas un prasmes. Nenovērtējama ir tiesneša ziņojuma par lietas apstākļiem jēga. Tiesnesis, kurš ir atbildīgi sagatavojis lietu iztiesāšanai, savā uzrunā pusēm definē strīda būtību, iezīmē noskaidrojamo faktu apjomu. Tiesas sēdē tiesnesim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums vērst puses uzmanību uz to, ka procesuālajā dokumentā iekļautais lūguma (prasījuma) formulējums ir acīmredzami kļūdains. Piemēram, apelācijas sūdzībā ietverti vairāki argumenti par to, kā izpaužas pirmās instances tiesas sprieduma nepareizība, kādēļ prasība nevar tikt apmierināta, taču lūguma daļā atbildētājs lūdz atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, nevis noraidīt prasību. Tas pats attiecināms uz acīmredzamām pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdām, kā arī nepilnībām tiesā iesniedzamo dokumentu noformējumā, piemēram, procesuālā dokumenta pielikumā minētie dokumenti faktiski netiek iesniegti; beidzies pilnvaras termiņš.

Zvērināts advokāts Jānis Kubilis publikācijā "Tiesas iejaukšanās nepieciešamība un robežas pušu sacīkstē" secina, ka Civilprocesa likumā noteiktais tiesas pienākums norādīt pusēm uz faktiem, uz kuriem tās attiecīgi balsta izvirzītos prasījumus vai iebildumus pret prasību, bet par kuriem nav iesniegti pierādījumi, būtu uzlūkojams kā daļa no civilprocesuālo noteikumu sistēmas, kas nenonāk pretrunā ar sacīkstes principu. Minēto Civilprocesa likuma noteikumu piemērošana var būt nepieciešama lietas ap­stākļu noskaidrošanai un tiesiskai un taisnīgai lietas izspriešanai, taču ir būtiski vērtēt norādījumu sniegšanas nepieciešamību, ņemot vērā katru konkrēto situāciju, procesa dalībniekus, pušu pozīcijas un lietā vai pirmstiesas procesā izteiktos argumentus un apsvērumus, lietā jau esošos materiālus, procesa stadiju un citus ar attiecīgo lietu saistītos apstākļus. Būtu jāņem vērā arī tas, vai tiesas sniedzamie norādījumi par kādas puses pozīcijai būtisko pierādījumu neiesniegšanu patiesi ir vērsti uz lietā nozīmīgu apstākļu noskaidrošanu, neskar pušu neizvirzītus argumentus un nenorādītus apstākļus savas pozīcijas pamatošanai, nepārkāpj citus civilprocesuālos noteikumus un principus un nesniedz pārmērīgas priekšrocības kādai no pusēm.

Savukārt tēmas noslēgumā Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes direktore Guna Berlande rakstā "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana un sankciju ievērošana nolēmumu izpildes procesā" analizē un vērš uzmanību uz novitātēm nolēmumu piespiedu izpildēs procesā. Tā kā tiesas nolēmuma izpilde ir neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, autore savā rakstā pievēršas grozījumu problemātikai, kas vērsti uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku novēršanu, analizējot normatīvo regulējumu. Kā iespējamie augstākie riski nolēmumu izpildes jomā tiek minēti riski, kas saistīti ar nekustamā īpašuma un augstas vērtības preču atsavināšanu un skaidras naudas apriti. Vērtējot jau veikto grozījumu pozitīvo ietekmi uz nolēmumu izpildi, tiek norādītas iespējamās prakses situācijas, attiecībā uz kurām ir jāpilnveido esošais regulējums, lai mazinātu iespējamos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskus. Autore vērš uzmanību uz grozījumu būtisko ietekmi nolēmumu izpildes kārtībā, ierobežojot procesā iesaistīto personu rīcības brīvību maksājumu veikšanā, kā arī šo grozījumu ietekmi uz citām tiesu izpildītajā veiktajām amata darbībām, tostarp rīcībai ar bezmantinieka mantu. Rakstā tiek vērtēts tiesu izpildītāja pienākums pārliecināties, vai uz piedzinēju, parādnieku, vai citu izpildu procesā iesaistīto personu nav attiecināmas sankcijas un tiek analizētas sekas, kādas iestājas katrai norādītajai izpildu procesa personai. Raksta secinājumos autore aicina turpināt iesākto darbu noteiktāka, saprotamāka un paredzamāka izpildu procesa virzienā. Vienlaikus uzsverot, ka attiecīgie grozījumi ir tikai sākums uzsāktajai izpildu procesa regulējuma pilnveidošanai un darbs būtu turpināms, izstrādājot grozījumus saistītajos normatīvajos aktos.

"Jurista Vārda" redakcija par ieguldījumu šī tematiskā izdevuma sagatavošanā sirsnīgi pateicas visiem autoriem un atsevišķi Dr. iur. Dainai Osei, kura līdzdarbojās ar aktīvu iesaisti gan satura plānošanā, gan autoru piesaistē!