Plaši izplatīts ir maldīgais pieļāvums, ka personām ir tiesiskā paļāvība uz valsts atbalstu. Tomēr situāciju, kur tiesiskā paļāvība uz valsts atbalstu patiešām ir aizsargājama, ir salīdzinoši maz. Šī raksta mērķis – viest skaidrību par kritērijiem, kuriem jāizpildās, lai paļāvība uz valsts atbalstu pelnītu aizsardzību.

Sākotnēji autore īsi aplūko tiesiskās paļāvības principu tā klasiskajā izpratnē. Tālāk autore skaidro principa izpratni Eiropas Savienības (turpmāk – ES) valsts atbalsta tiesībās, tostarp aplūkojot tos no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – ES Tiesa) judikatūras izrietošos kritērijus, kuriem jāizpildās, lai paļāvība uz atbalstu būtu aizsargājama.

Tiesiskās paļāvības princips tā klasiskajā izpratnē

No ES tiesībām, kā arī no nacionālajām publiskajām tiesībām izriet ES dalībvalstīm bieži vien kopīgie tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības (noteiktības) principi.¹ Tiesiskā paļāvība dažādos tiesību avotos skaidrota kā personas tiesības paļauties uz to, ka tiesības, kuras tā ieguvusi, pamatojoties uz publisko tiesību subjekta "tiesisku un konsekventu rīcību",² tai vēlāk netiks atņemtas, ja izrādās, ka publisko tiesību subjekts ir mainījis domas vai arī ka rīcība patiesībā bijusi prettiesiska. Tādējādi tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības un paļāvību, ka tās tiks reāli īstenotas.

Tiesiskā paļāvība ir konstatējama, pirmkārt, ja personai ir bijis, uz ko paļauties, proti, ja ir konstatējams iestādes skaidrs un beznosacījuma apsolījums, otrkārt, ja persona uz šo apsolījumu ir paļāvusies un, treškārt, ja personas paļāvība ir aizsardzības vērta.³

Tiesiskās paļāvības princips garantē paredzamu vidi,⁴ tomēr tas nedod personai pamatu ticēt, ka tiesiskā situācija nekad nemainīsies.⁵ Principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad tiesiskās situācijas grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās.⁶ Tas nozīmē, ka valsts rīcībai nedrīkst būt atpakaļvērsts spēks un attiecīgi jebkādiem grozījumiem esošajā tiesiskajā situācijā jāpiemēro saprātīgs pārejas periods.

No vēsturiskās ES Tiesas judikatūras izriet, ka vēršanās pret ES tiesību normām, pamatojoties uz tiesiskās paļāvības principu, ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl ES pati iepriekš ir radījusi situāciju, kas var radīt tiesisko paļāvību; turklāt personas nevar paļauties, ka uz tām nekad neattieksies ierobežojumi, kuri varētu tikt pieņemti nākotnē.