Konkurences tiesībās tiek piemērots viens no ES konstitucionālās kārtības pamatprincipiem – ES tiesību pārākuma princips. Tas nozīmē, ka tirgus dalībniekiem, kuri savu saimniecisko darbību īsteno ES dalībvalstīs, ir jāievēro arī tie pienākumi, kas izriet no ES tiesību normām. Par šāda tiesiskā pienākuma neievērošanu tirgus dalībniekiem tiek paredzēta atbildība. Tomēr pastāv situācijas, kad tirgus dalībnieks ir pārkāpis ES konkurences tiesības, jo šādu rīcību veicināja dalībvalsts, pieņemot tiesību normas vai noteiktā veidā rīkojoties. Līdz ar to ir būtiski izvērtēt, vai ES tiesiskajā sistēmā pastāv tāds tiesību instruments, kas paredzētu īpašu kārtību vai apsvērumus atbildības izvērtēšanai norādītajos apstākļos.

ES tiesību pārākuma principa piemērošana tirgus dalībnieka atbildības noteikšanā

ES tiesību sistēma paredz, ka ikvienas ES dalībvalsts pieņemta nacionāla tiesību norma nevar ierobežot ES tiesību normu piemērošanu – norādītais pamatprincips, kas tostarp tika konkretizēts jau 1978. gada Eiropas Kopienu tiesas¹ spriedumā Simmenthal, ir viens no ES konstitucionālās kārtības pamatiem, kas uzliek ikvienas dalībvalsts nacionālajai tiesai pienākumu nepiemērot tādu tiesību normu, kas ir pretrunā ES tiesībām.² Līdzīgi Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) arī izteicās par valsts iestāžu lomu ES tiesību sistēmas efektivitātes nodrošināšanā, atzīstot, ka ES tiesību pārākuma princips nepieļauj tādu nacionālo regulējumu, kas neparedz valsts iestādei, kurai ir uzticēts savas kompetences ietvaros piemērot ES tiesību normas, kompetenci nepiemērot tādu nacionālo tiesību normu, kas būtu pretrunā ar ES tiesību normu.³ Līdz ar to, ja kādas ES dalībvalsts likumdevējs, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 4. panta 3. punkta trešo daļu, pieņem tādu tiesību normu, kas neatbilst ES tiesību normu konstituētajai kārtībai, tiem tiesību piemērotājiem, kuriem ir kompetence piemērot ES tiesības un kuru lēmumi var radīt personām tiesiskas sekas, t.i., tiesām un valsts iestādēm, pastāv tiesiska iespēja nepieļaut konfliktējošās nacionālās tiesību normas piemērošanu. To ievērojot, norādītais princips attiecas arī uz konkurences tiesību normām.

Pēc autora domām, tiesu un valsts iestāžu gadījumā norādītā tiesiskā iespēja nepiemērot neatbilstošo tiesību normu praktiski izgaismojas gadījumā, ja attiecīgās tiesību normas atbilstība ES tiesiskajam regulējumam tiek pamatoti apšaubīta, tiesību normu sākotnēji piemērojot vai apstrīdot tās piemērošanu attiecīgajā procesā. Turklāt tiesas un valsts iestādes, ņemot vērā šiem tiesību piemērotājiem iepriekš pieminēto kompetenci, ir tiesīgas nacionālo tiesību normu nepiemērot, ja rodas pretruna ar ES tiesībām. Tas tomēr nav pielīdzināms situācijām, kad tirgus dalībnieks vēlas likumpaklausīgi pakārtot savu uzvedību tiesību normām, bet nacionālās konkurences tiesību normas un ES konkurences tiesību normas paredz savstarpēji atšķirīgu kārtību.