Grozītais KL 21. pants

Šī tiesību norma reglamentē zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem un līdz 2016. gada 14. jūnijam, kad stājās spēkā pirmie šīs normas grozījumi, noteica, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus Konkurences likuma (turpmāk – KL) pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus. Normas otrais teikums noteica, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem.¹

2016. gadā šī norma tika papildināta ar otro daļu: ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 %, ja vien netiek pierādīts pretēji.² Ar 10 % cenas paaugstinājumu saprot pārmaksāšanu par preci vai pakalpojumu 10 % apmērā, tādējādi radot zaudējumus. Šāda prezumpcija tika pārņemta no Ungārijas Konkurences likuma, un tās iekļaušana tika pamatota ar kādu pētījumu, ka karteļu vidējā (mediāna) pārmaksa ir 25 %.³

Izpētot KL 21. panta otrās daļas formulējumu, attiecībā uz karteļa vienošanām iespējams izdalīt divas prezumpcijas: kaitējuma prezumpciju un prezumpciju par 10 % cenas paaugstinājumu. Jāatzīmē, ka šie abas prezumpcijas saturošie grozījumi stājās spēkā 2017. gada 1. novembrī.

Līdz ar Direktīvas par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem⁴ (turpmāk – Direktīva) ieviešanu Latvijā 21. pants tika izteikts jaunā redakcijā, transformējot to no vispārīgas deklarācijas par tiesībām uz zaudējumu atlīdzību par detalizētu un funkcionējošu privāttiesiskās aizsardzības mehānismu un izveidojot panta pašreizējo arhitektūru. Grozītā 21. panta pirmā daļa ieviesa principu, ka personai, kura cietusi zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma dēļ,⁵ ir jāno­drošina tāds stāvoklis, kāds tai būtu bijis, ja pārkāpums nebūtu izdarīts⁶ Direktīva un attiecīgie KL grozījumi šo principu ir tikai kodificējuši un precizējuši konkurences privāttiesiskās aizsardzības kontekstā.