Ievads

Būtiskas tirgus varas koncepts ir viens no konkurences tiesību centrālajiem jēdzieniem, kas ļauj novērtēt tirgus dalībnieka spēju ietekmēt konkurences apstākļus konkrētajā tirgū un ar to saistīto konkurences ierobežošanas risku. Tirgus vara ir būtisks konkurences analīzes elements, vērtējot gan tirgus dalībnieku apvienošanās darījumus, gan pret konkurenci vērstu rīcību, tostarp dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tradicionāli tirgus varas novērtējumā tiek izmantoti tādi rādītāji kā tirgus daļa, tirgus koncentrācijas līmenis un ienākšanas barjeras, lai izvērtētu, vai nepieciešama padziļināta izmeklēšana un vai pastāv konkurences ierobežošanas risks.

Būtiska tirgus vara (significant market power) konkurences tiesībās ir koncepts, kas raksturo tirgus dalībnieka spēju noteiktā mērā rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un galu galā arī patērētājiem. Tā saturu nenosaka vienīgi tirgus dalībnieka lielums, bet arī tas, cik lielā mērā tirgus dalībnieka rīcību spēj disciplinēt konkurences spiediens tirgū. Šis aspekts ir īpaši nozīmīgs apvienošanās kontekstā, jo darījums var radīt vai nostiprināt būtisku tirgus varu un tādējādi būtiski kavēt efektīvu konkurenci, tostarp radot vai nostiprinot dominējošo stāvokli, kā arī palielinot iespēju rentabli paaugstināt cenas virs konkurences līmeņa, un ierobežot konkurentus vai ietekmēt konkurenci arī saistītajos tirgos.

1. Būtiskas tirgus varas koncepta attīstība konkurences tiesībās Latvijā

Līdz 1991. gadam Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas periodā Latvija kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vienotās tautsaimniecības sastāvdaļa darbojās plānveida ekonomikas apstākļos. Šādos apstākļos konkurence tās klasiskajā (tirgus ekonomikai raksturīgajā) izpratnē faktiski nepastāvēja, jo ražošana un tirdzniecība atradās valsts pārziņā.¹ Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu tika izveidots arī pirmais konkurences tiesību regulējums – likums “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu”,² kas tika pieņemts 1991. gada 3. decembrī³ un bija spēkā līdz 1997. gada 31. decembrim.⁴

Savukārt šobrīd spēkā esošā Konkurences likuma⁵ izstrāde aizsākās 1994.–1995. gadā Monopoldarbības uzraudzības komitejā.⁶ 1998. gada 1. janvārī Latvijā stājās spēkā pirmais Konkurences likums,⁷ kas tika izstrādāts, ņemot vērā iestāšanās Eiropas Savienībā prasības, tādējādi sperot būtisku soli nacionālā konkurences uzraudzības regulējuma tuvināšanā Eiropas Savienības konkurences politikas standartiem.⁸

Sākotnējā Konkurences likuma saturu būtiski ietekmēja likums “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu”, tomēr, ņemot vērā Konkurences likuma piemērošanas praksi, aptuveni divu gadu periodā pēc tā spēkā stāšanās likumdevējs nolēma novērst konstatētās nepilnības konkurences tiesību saskaņošanā ar Eiropas Savienības tiesību normām⁹ un pieņēma pašlaik spēkā esošo Konkurences likumu.

Lai gan katrā no minētajiem normatīvajiem aktiem likumdevējs faktiski ietvēra pastarpinātu priekšnoteikumu būtiskas tirgus varas konstatēšanai kā daļu no potenciāla monopoldarbības aizlieguma¹⁰ vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma,¹¹ nevienā no nacionālajiem konkurenci regulējošajiem normatīvajiem aktiem joprojām nav tiešas atsauces uz būtiskas tirgus varas konceptu kā patstāvīgu priekšnoteikumu konkrēta konkurences pārkāpuma konstatēšanai.

Proti, likumā “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” vēsturiski likumdevējs neizmantoja šodien ierasto jēdzienu “dominējošais stāvoklis”, bet atsaucās uz “monopolstāvokli” un “monopoldarbību”.