Kriminālprocesu ietvaros veiktie procesi par noziedzīgi iegūtu mantu ir viens no pēdējo gadu laikā nemainīgi aktīvi apspriestajiem jautājumiem gan krimināltiesiskajās zinātnēs, gan arī tiesību piemērotāju vidū. Un tam ir vairāki iemesli.

Lai arī kriminālprocesuālais regulējums procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu nav jauns un ir spēkā kopš Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) pamata redakcijas spēkā stāšanās 2005. gadā, tomēr aktīvāka šo normu piemērošana praksē sākās krietni vēlāk, un to īpaši aktivizēja 2018. gadā sāktais Latvijas finanšu sektora "kapitālais remonts". Jautājumi par noziedzīgi iegūtas mantas izpratni, pierādīšanu un procesuālo regulējumu pēdējo gadu laikā ir bijuši izpētes objekts tiesību zinātniekiem, kas tiem ir veltījuši gana daudz publikāciju un konferenču referātu. Bet vienlaikus šiem jautājumiem ir arī būtiska praktiska nozīme, jo, piemēram, Ekonomisko lietu tiesa, kurai kā pirmās instances tiesai ir piekritīga šo procesu izskatīšana, savā pirmajā darbības gadā tika saņēmusi izskatīšanai jau 211 šādus procesus par noziedzīgi iegūtu mantu,¹ kas nozīmē, ka gandrīz katru darba dienu viens šāds process tiek nodots tiesai. Turklāt šiem procesiem kopumā ir arī vērā ņemamas mantiska rakstura sekas, kas attiecīgi ietekmē valsts budžeta ieņēmumus, no vienas puses, un privātpersonu mantas stāvokli, no otras puses. Valsts policija 2021. gadā arestējusi iespējami noziedzīgi iegūtu mantu kopumā 1,53 miljardu eiro apjomā. Valsts policija no noziedzīgi iegūtiem naudas līdzekļiem valsts budžetā ieskaitījusi 68 190 861 eiro, bet 588 785 eiro atdoti īpašniekiem.²

Samērojot policijas arestēto līdzekļu apjomu, piemēram, ar Latvijas valsts budžetu 2022. gadam, kur valsts budžeta ieņēmumos apstiprināti aptuveni 10,7 miljardi eiro,³ jāsecina, ka policijas arestēto iespējami noziedzīgi iegūto līdzekļu apjoms, kas potenciāli var tikt pakļauts konfiskācijai, ir pielīdzināms aptuveni 14 % apjomam no valsts budžeta.

Procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu vērā ņemamu uzmanību ir veltījuši visi trīs valsts varas atzari. Izpildvara darba grupās ir gatavojusi un apspriedusi dažādus Krimināllikuma un KPL grozījumus. Likumdevēja vara nopietni ir revidējusi un pilnveidojusi tiesisko regulējumu. Un arī tiesai, kā jau iepriekš minēts, ar šiem procesiem ir darba pilnas rokas. Turklāt KPL 59. nodaļas normas, kas tieši reglamentē procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, vairākkārt ir tikušas pakļautas arī Satversmes tiesas izvērtējumam.⁴

Jau kopš procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ieviešanas Latvijas kriminālprocesuālajās tiesībās, šo procesu reglamentējošās normas ir tikušas pastāvīgi grozītas un pilnveidotas nu jau 17 gadu garumā. Lai gan KPL 59. nodaļā, kas veltīta šā īpašā procesa reglamentēšanai, ir tikai seši panti, kopš KPL spēkā stāšanās tie ir tikuši grozīti pavisam vienpadsmit reizes.

Šis raksts tiek veltīts vienam šauram aspektam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas sakarā, proti, dažiem pierādīšanas jautājumiem, kas ir vērtējami tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā. procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Pierādīšanas procesa īpatnības

Lai arī process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilstoši KPL 626. panta pirmajā daļā noteiktajam ir uzsākams vienīgi pēc pietiekama apjoma izmeklēšanas darbību veikšanas, proti, kad procesa virzītājs ir ieguvis pierādījumu kopumu, kas dod pamatu pieņēmumam, ka manta ir noziedzīgi iegūta, mantas īpašnieka iesaiste pierādīšanas procesā sākas jau ar brīdi, kad personas mantai kriminālprocesa ietvaros tiek uzlikts arests un kad personai tiek paziņots par pienākumu iesniegt ziņas par mantas izcelsmes likumību.