Latvijas Republikas Satversmes¹ (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmajā teikumā paredzēts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Satversmes 92. panta pirmais teikums ir cieši saistīts ar cilvēka cieņas konceptu. Demokrātijai, taisnīgumam un cilvēka cieņai ir vajadzīga tiesa.² Īpaši būtiski tas ir administratīvi tiesiskajās attiecībās, kurām raksturīga subordinācija starp valsts varas īstenotāju un privātpersonu, kā arī valsts resursu pārākums attiecībā pret privātpersonu.

Satversmes 92. panta pirmais teikums administratīvajā procesā tiesā ir konkretizēts Administratīvā procesa likuma³ 31. panta otrajā daļā. Tajā noteikts, ka pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas. Ņemot vērā to, ka taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums tiesību normu interpretēt atbilstoši augstāka juridiskā spēka tiesību normām,⁴ Administratīvā procesa likuma 31. panta otrā daļa ir interpretējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma gaismā.

Lai gan Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver vairākus tiesību uz taisnīgu tiesu elementus, šā raksta mērķis ir ieskicēt līdz šim Latvijas tiesību zinātnē mazāk aplūkotu jautājumu par Administratīvā procesa likuma 31. panta otrajā daļā minēto jēdzienu "tiesības vai tiesiskās intereses" saturu Satversmes 92. panta pirmā teikuma gaismā. No jēdzienu "tiesības vai tiesiskās intereses" satura ir atkarīga personas pieeja tiesai ar visām no tiesību uz taisnīgu tiesu izrietošajām garantijām. Līdztekus minētajam Administratīvā procesa likuma 31. panta otrā daļa pieļauj citos likumos paredzētus izņēmumus, kad administratīvajā tiesā var vērsties, nepastāvot "tiesību vai tiesisko interešu" aizskārumam. Tādēļ rakstā ieskicēta arī tādu izņēmumu no vispārējās kārtības kā actio popularis un pieteikuma kolektīvo interešu aizsardzībai pieļaujamība Satversmes sistēmā.

1. Satversmes 92. panta pirmā teikuma ģenēze

Satversmes pamattiesību kataloga normu iztulkošanā vēsturiskā likumdevēja gribai nav tik lielas nozīmes, paverot plašas iespējas tiesību piemērotājam izmantot nenoteikto tiesību jēdzienu konkretizācijas metodi un teleoloģisko iztulkošanas metodi.⁵ Tomēr plašākam kontekstam, kā arī lai saglabātu vēsturisku liecību, pirms pievērsties Satversmes tiesas un Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) aktuālajai judikatūrai attiecībā uz "tiesību un likumisko interešu" saturu, sniegts ieskats Satversmes 92. panta pirmā teikuma ģenēzē.

Sākot darbu pie Satversmes otrās daļas projekta, tiesības uz taisnīgu tiesu bija paredzētas 91. pantā un bija formulētas šādi: "Katrs var aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā."⁶ Komisijas 1997. gada 21. aprīļa sēdes protokolā saistībā ar 91. pantu iepriekš minētajā redakcijā norādīts: "Deputāti apspriež jēdzienu "likumiska interese". A. Seile saka, ka tiesas dažreiz nepieņem pieteikumus, kas aizstāv likumiskās intereses. Deputāti apspriež problēmu ar Privatizācijas aģentūru un konkursu rīkošanu."⁷ Komisijas sēdes audioierakstā⁸ dzirdams, ka deputāti apspriež problēmu, ka tiesas vairākos gadījumos uzskatījušas, ka tādēļ, ka tas tieši nav ierakstīts likumā, nav pārsūdzami Privatizācijas aģentūras lēmumi. Runājot par šīm tiesībām, tiek lietots jēdziens "likumiskas intereses". Deputāti diskutē arī par to, ka varētu būt likumiska interese pārsūdzēt procedūras pārkāpumus, bet ne konkursa komisijas lēmumu par uzvarētāju.

Uz nākamo komisijas sēdi, kas notika 28. aprīlī, tika piedāvāti divi 91. panta varianti: pirmais variants, ka katram ir tiesība aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā, un otrais variants, ka ikviens var savas tiesības aizsargāt tiesā.⁹ Komisijas sēdes protokolā norādīts: "Deputāti diskutē par jēdzieniem "tiesības" un "likumiskās intereses".