Mēs dzīvojam trauksmainā laikā. Nu jau gandrīz desmit gadu garumā Eiropu ir piemeklējuši dažādi apdraudējumi un nelaimes, kas ir ne tikai darījuši nemierīgus cilvēku prātus, bet likuši arī valstīm no jauna pārskatīt iepriekš pašsaprotamas lietas un pārvērtēt vērtības, par kurām mēs nemainīgi iestājamiem.

Visupirms bēgļu krīze, tad Covid-19 pandēmija, viltus ziņu plūdi, kas indē sabiedrības prātus, populisma uzvaras gājiens un nu jau vairāk nekā gadu arī karš ir satricinājuši līdz šim ilgi mieru un labklājību baudījušo Eiropu, likuši atgriezties pie risinājumiem, kas daudzās valstīs jau bija piemirsušies, piemēram, obligātās karaklausības, kā arī noteiktos brīžos pasludināt ārkārtas situāciju un krasi ierobežot cilvēku pamattiesības, tostarp pārvietošanās brīvību, pulcēšanās brīvību un arī vārda brīvību. Brīvības ierobežojumi, uz kuriem tik dažādi reaģēja Eiropas valstu iedzīvotāji, negāja secen arī Latvijai. Satraucošie procesi, kas strauji lika mainīt ierasto kārtību, nav rimušies, tikai pierimuši. Tāpēc ir īstais laiks, lai atbildētu uz jautājumiem, kurus šie procesi ir uzdevuši Rietumu demokrātijām, kas vienmēr tik strikti iestājas par personas pamattiesību ievērošanas augstiem standartiem.

Personas brīvība un tiesības, kas garantē tās ievērošanu, ir liktas pamatā modernai tiesiskai demokrātiskai valstij. Jau Latvijas Republikas dibināšanas aktos ir tikusi uzsvērta brīvība kā valsts pamats un aizsargājama vērtība.¹ Tautas padomes politiskajā platformā tika noteiktas personas brīvības, tādas kā vārda, preses, sapulču un biedrošanās brīvība.