Šonedēļ, 8. jūlijā, beigsies Valsts prezidenta Egila Levita amata pilnvaras un notiks jaunievēlētā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča inaugurācija amatā. Tāpat kā aizvadītais Valsts prezidenta vēlēšanu process – kandidātu izvirzīšana, priekšvēlēšanu cīņas un debates, Saeimas balsojums – arī amata pilnvaru nodošana notiks eiropeiskas valsts tradīcijās un konstitucionālajā ietvarā. Mums, demokrātiskas un tiesiskas valsts pilsoņiem, tas šķiet tik pašsaprotami un dabiski, ka nespējam pat novērtēt šo normālību. Taču par to noteikti ir vērts domāt, un tas ir jānovērtē – tāpat kā jebkura cita funkcionējošas demokrātijas ikdienas izpausme, ar ko sastopamies savā valstī.

Spilgtu atgādinājumu par to, kā varēja būt sliktākajā valsts attīstības scenārijā, bet, paldies Dievam, nav, netrūkst tepat aiz Latvijas austrumu robežas. Viens no tādiem atgādinājumiem bija saulgriežu laika jukas autoritārajā Krievijā. Naktī, kad latvieši svinēja Jāņus, viens no šīs kaimiņvalsts "karakungiem" Prigožins sarīkoja militārus nemierus, un īsu mirkli likās, ka tiks satricināti diktatora Putina varas pamati. Tā tomēr nenotika, jo it kā iejaucās otrs diktators – Baltkrievijas vadonis Lukašenko.

Šie notikumi un to sekas pagaidām nav skaidri, un diez vai tos šobrīd saprot arī paši krievi. Taču tas ir vēl viens traģikomisks atgādinājums par to, kādā strupceļā pretstatā demokrātijām agrāk vai vēlāk neizbēgami nonāk autoritāras valstis. Ir skaidrs, ka nedz Krievijā, nedz Baltkrievijā varas maiņa normālā, mierīgā, demokrātiskā ceļā nav iespējama un divi diktatori krampjaini turēsies pie saviem krēsliem līdz pēdējam elpas vilcienam burtiskā nozīmē. Visi Krievijas un Baltkrievijas "īpašā ceļa" slavinātāji un Rietumu demokrātijas liberālo vērtību kritiķi varēs pārliecināties, ka maksa par "stabilitāti", ko piedāvā autoritārisma "stingrā roka", beigu beigās ir nesalīdzināmi augstāka par demokrātiskas valsts politisko procesu ikdienas grūtībām un piepūli, ko demokrātiskas valsts iekārta prasa no saviem pilsoņiem un politiķiem.

Savas darbības noslēguma pasākumā, ko prezidents Levits bija sarīkojis Rīgas pilī 27. jūnijā, viņš atkārtoti uzsvēra, ka Eiropā ir nolaidies jauns "dzelzs priekškars", tikai šoreiz tas ir noticis aiz Zilupes, un Latvija ir palikusi priekškara brīvās pasaules pusē. Šobrīd tas mums liekas pašsaprotami, taču pirms dažiem gadu desmitiem tas nebūt tā nebija.

PSRS sabrukums bija gan lielo iespēju, gan lielo izvēļu un vēsturisko kļūdu laiks. Baltijas valstu nācijas, tiekot vaļā no padomju okupācijas, mērķtiecīgi devās brīvās pasaules virzienā, taču tā nebūt nedarīja visas citas tautas, kas atbrīvojās no komunisma režīma. Dažas no tām palika pusceļā, citas nolēma atgriezties pagātnē. Citastarp visas iespējas kļūt par normālām demokrātiskām un tiesiskām valstīm bija arī Krievijai un Baltkrievijai. Tā vietā šajās valstīs desmitgadēm ilgi valda divi autokrāti, kuru vienīgais mērķis ir saglabāt varu par katru cenu – tai skaitā apspiežot savus pilsoņus, nogalinot politiskos oponentus un apdraudot kaimiņvalstis.

27. jūnijā Rīgas pilī tika uzņemts foto (skat. īsziņu "Īsumā..."), kur blakus stāv visi jaunāko laiku Valsts prezidenti: Raimonds Vējonis, Guntis Ulmanis, Egils Levits, Vaira Vīķe-Freiberga un Andris Bērziņš (nebija varējis ierasties tikai Valdis Zatlers).

Attēls ir ne vien skaists un vēsturisks, bet arī dziļi simbolisks, jo ir viens no daudzajiem apliecinājumiem, ka Latvijā demokrātija darbojas: prezidenti mainās atbilstoši Satversmē noteiktajai kārtībai un nevis pēc "vadoņa" nāves vai apvērsuma, neviens necenšas "pielabot" konstitūciju, lai nodrošinātu sev mūžīgu sēdēšanu prezidenta krēslā, bijušie prezidenti cieņpilni akceptē savus pēctečus amatā, turklāt pēc amata termiņa beigām nav spiesti sēdēt cietumā vai bailēs par savu dzīvību bēgt trimdā.

Tā ir mums pašsaprotama, normāla lietu kārtība, par kuru Krievijā un Baltkrievijā var tikai sapņot – tāpat kā par citām iespējām, ko garantē dzīve demokrātiskā un tiesiskā valstī. Un vēl viens apliecinājums, ka Latvija ir veiksmīga un izdevusies valsts (neskatoties uz visām klātesošajām problēmām) – lai cik ļoti mūsu sabiedrības pārliecību, kā arī ticību demokrātijai un tiesiskumam necenstos graut jau daudzkārt pieminētās Krievijas ietekmes aģenti, tostarp dažādos veidos iefasētie populisti, kam Prigožina "dumpis" vismaz uz pāris dienām lika zaudēt valodu.