Lietu par noziedzīgi iegūtu mantu apjomi Latvijā aizvien palielinās – Ekonomisko lietu tiesa laika posmā no darbības uzsākšanas 2021. gada 31. martā līdz 2022. gada 31. maijam saņēma izskatīšanai 271 lietu par noziedzīgi iegūtu mantu.¹ Šie procesi veido apmēram pusi no visām Ekonomisko lietu tiesas izskatāmajām lietām. 2022. gadā Finanšu izlūkošanas dienests iesaldēja finanšu līdzekļus 357,25 milj. eiro apmērā, kas ir pusotru reizi vairāk nekā gadu iepriekš (2021. gadā – 209,63 milj. eiro).² Savukārt Valsts policija 2022. gadā arestēja iespējami noziedzīgi iegūtu mantu 475,05 milj. eiro apmērā, bet tiesas konfiscēja noziedzīgi iegūtus līdzekļus 134,97 milj. eiro apmērā.³ Daļa no lēmumiem par mantas konfiskāciju kļuva par pamatu vairākiem pieteikumiem Satversmes tiesā.

Šajā publikācijā autors analizē Satversmes tiesas iesaisti un lomu procesu par noziedzīgi iegūtu mantu reglamentējošo tiesību normu atbilstības izvērtēšanā saistībā ar Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām, ka arī Satversmes tiesas ietekmi uz likumdošanas procesu un tiesās izskatāmajām lietām par mantas konfiskāciju.

1. Satversmes tiesas ierosinātās lietas saistībā ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu

No 2021. gada beigām līdz 2023. gada jūnijam Satversmes tiesa ir ierosinājusi 21 lietu saistībā ar Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) normām, kas regulē procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Visas lietas tika apvienotas trīs kategorijās atbilstoši apstrīdētajām tiesību normām:

1) par tiesību normām, kas liedz personai piekļuvi lietas materiāliem, kas pamato ziņas par mantas noziedzīgo izcelsmi (KPL 627. p. 4. un 5. d.);

2) par ierobežotām tiesībām pārsūdzēt apelācijas instances tiesas nolēmumu, ja pēc personai labvēlīga pirmās instances tiesas nolēmuma apelācijas tiesa nolēmusi konfiscēt mantu (KPL 631. p. 3. d.);

3) par ierobežotām tiesībām aizstāvēties pret mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpciju un par pazeminātā pierādīšanas standarta nepieļaujamību (KPL 124. p. 6. d., 125. p. 3. d., 126. p. 3.¹ d.).

Daļā iesniegto pieteikumu apstrīdēta minēto KPL normu atbilstība Satversmes 105. pantam (tiesības uz īpašumu) un atsevišķos gadījumos – Satversmes 91. panta pirmajam teikumam (vienlīdzība likuma un tiesas priekšā), taču saistībā ar šiem pamatiem visos gadījumos Satversmes tiesa atteicās ierosināt šādas lietas.

Faktiski visos lēmumos, ar kuriem Satversmes tiesa atteica ierosināt lietas par normu atbilstību Satversmes 105. pantam, atteikums tika argumentēts tādējādi, ka katra atsevišķa apstrīdētā norma nerada tiešu tiesību uz īpašumu aizskārumu. Piemēram, Satversmes tiesas ieskatā, nav pamatots tas, ka tieši KPL 125. panta trešā daļa, kurā definēta fakta legālā prezumpcija, pati par sevi skartu pieteikuma iesniedzēja mantiskās intereses un tādējādi radītu viņa tiesību uz īpašumu aizskārumu. Proti, pieteikuma iesniedzējs savu tiesību uz īpašumu iespējamo aizskārumu pēc būtības saistīja ar viņam nelabvēlīgu nolēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, nevis KPL 125. panta trešo daļu, kas tikai nosaka daļu no procesuālās kārtības, citstarp ietverot arī atsauci uz kriminālprocesā iesaistītās personas tiesībām un pienākumu pierādīt mantas legālo izcelsmi. Pieteikumā neesot ticis sniegts juridiskais pamatojums tam, ka starp pieteikuma iesniedzēja tiesību uz īpašumu iespējamo aizskārumu un KPL 125. panta trešo daļu pastāvētu tieša saikne.⁴

Tomēr šī motivācija nepārliecina, ka procesa, kurš ir vērsts uz īpašuma tiesību atņemšanu personai, normas neaizskar personas tiesības uz īpašumu.