Jēdziens “recidīvs” ir cēlies no latīņu vārda recidivus, kas nozīmē – atgriešanās. Vispārpieņemtajā izpratnē ar recidīvu tiek apzīmēta noteiktas parādības atkārtošanās.¹ Attiecīgi šā jēdziena piemērošana krimināltiesisko zinātņu kontekstā prasa konstatēt atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu, proti, situāciju, kurā persona, kas jau iepriekš izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, atkārtoti izdara līdzīgu vai citu noziedzīgu nodarījumu. Šāda rīcība liecina par prettiesiskas uzvedības noturību un paaugstinātu apdraudējumu ar likumu aizsargātajām interesēm. Persona, kura izdarījusi vairākus noziedzīgus nodarījumus, parasti nodara lielāku kaitējumu nekā persona, kas izdarījusi vienreizēju noziedzīgu nodarījumu, tādējādi kopumā palielinot savas darbības kaitīguma pakāpi.² Noziedzīga nodarījuma recidīvs krimināltiesībās veido vienu no noziedzīgu nodarījumu daudzējādības veidiem.

Recidīva jēdziena aprakstošajā interpretācijā doktrīnā, īpaši atkarību ārstēšanas kontekstā, tiek izmantota latīņu frāze interum cadere³ – “atkal krist”, kā arī jēdziens “atkrišana” (relapse).⁴ Mūsdienu pētījumos šis jēdziens tiek diferencēts, nošķirot īslaicīgu atkrišanu jeb “slīdēšanu” (lapse) no ilgstošākas atgriešanās pie iepriekšējā problemātiskā uzvedības modeļa (relapse).⁵ Šāda pieeja ļauj precīzāk analizēt ārstēšanas rezultātus un atkārtotas uzvedības cēloņus. Līdzīga diferenciācija ir metodoloģiski nozīmīga arī krimināltiesiskajās zinātnēs. Arī noziedzīgas uzvedības gadījumā iespējams nošķirt atsevišķu, situatīvu tiesību normu pārkāpumu pēc krimināltiesiskās iejaukšanās, kas ne vienmēr norāda uz noturīgu kriminālu orientāciju, no stabilas atkārtotas noziedzīgas uzvedības atjaunošanās.⁶ Tādējādi īslaicīga atkrišana /slīdēšana (lapse) var tikt salīdzināta ar vienreizēju (epizodisku) recidīvu, savukārt atgriešanās pie iepriekšējā uzvedības modeļa (relapse) – ar noturīgu recidīvu, kas liecina par soda un resocializācijas pasākumu ierobežotu efektivitāti. Šāda analoģija paplašina recidīva izpratni, ļaujot to analizēt ne tikai formāli juridiskā, bet arī uzvedības dinamikas un prevencijas efektivitātes aspektā.

Latvijas krimināltiesisko zinātņu doktrīnā tradicionāli tiek izdalīti trīs recidīva veidi: krimināltiesiskais (legālais) recidīvs, kriminoloģiskais (faktiskais) recidīvs un penitenciārais recidīvs.⁷ Katram no šiem recidīva veidiem ir atšķirīgs mērķis, saturs un piemērošanas konteksts. Vienlaikus zinātniskajā literatūrā ir atrodamas arī citas recidīva klasifikācijas, kurām ir nozīme recidīva fenomena padziļinātā izpratnē, tomēr tās Krimināllikums kā patstāvīgas kategorijas neparedz un normatīvi neregulē.⁸

Pētījumi liecina, ka krimināltiesisko iejaukšanās līdzekļu ietekme uz personas turpmāko uzvedību nereti ir ierobežota, un atkārtota noziedzīga rīcība joprojām saglabājas kā būtisks krimināltiesisko zinātņu izaicinājums. Piemēram, vairāk nekā trešdaļai probācijas klientu trīs gadu periodā tiek ierosināts jauns kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.