I. Latvijas Civilprocesa kodeksa vietā

Ar Civilprocesa likuma¹ (turpmāk – CPL) spēkā stāšanos 1999. gada 1. martā tas ieņēma 1963. gada 27. decembrī pieņemtā Latvijas Civilprocesa kodeksa vietu un tādējādi kļuva par civilprocesa nozīmīgāko avotu Latvijā. Toreizējā Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka Gunāra Aigara vadītā darba grupa bija paveikusi lielu un nozīmīgu darbu, kas nešaubīgi veicināja tiesiskās kārtības nostiprināšanos un tiesu reformas īstenošanu atbilstoši likumam "Par tiesu varu".²

Būtiskākās CPL un Latvijas Civilprocesa kodeksa atšķirības pārskatāmā veidā jau pēc CPL pieņemšanas trīs publikācijās izklāstīja tā izstrādes darba grupas vadītājs Gunārs Aigars. Tika norādīts, ka, piemēram, jaunajā likumā ietverti noteikumi tikai par civiltiesisko strīdu izšķiršanas kārtību tiesās, skaidri formulēts sacīkstes, pušu līdztiesības, dispozitivitātes un civillietas izskatīšanas atklātuma princips, liegtas apgabaltiesu tiesības izņemt civillietas no rajona (pilsētas) tiesām un pieņemt tās savā tiesvedībā, notikusi atteikšanās no civillietu izskatīšanas termiņiem, pieļauts Senāta paplašinātais sastāvs,³ nostiprinātas lietas dalībnieku tiesības piedalīties tiesas sēdēs un paredzēta lietas izskatīšanas atlikšana, ja lietas dalībniekam par tiesas sēdes vietu un laiku nav paziņots vai arī tas neierodas attaisnojošu iemeslu dēļ,⁴ vairs nav pārsūdzams tiesas blakus lēmums⁵ u.c. Kā redzams, tad CPL autori (G. Aigars, M. Dudelis, R. Saulīte, G. Višņakova, J. Stalidzāns, V. Naumovs, G. Zemrībo, J. Rozenbergs)⁶ procesuālo regulējumu bija būtiski modernizējuši un padarījuši atbilstošu demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Šobrīd par pašsaprotamām uzskatītās procesuālās garantijas un principi, kas netika noteikti vai nodrošināti Latvijas Civilprocesa kodeksā, ar jauno CPL tika iedzīvināti un darbojas joprojām.⁷

Ar 25 gadu ilgu laika distanci var atskatīties un pavērtēt, vai toreizējā izšķiršanās, pirmkārt, pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pietiekami ilgu laiku piemērot vēl LPSR laika likumu, kas daudzkārt grozīts, otrkārt, neatjaunot 1938. gada Civilprocesa likumu, bet izstrādāt jaunu, ir attaisnojusies. Katram, protams, šis vērtējums būs savs, taču šķiet, ka šī izvēle ir bijusi visai piemērota un saprotama. Par to var liecināt vairāki apsvērumi.

Pirmkārt, okupācijas laika likuma, kas gan ticis grozīts, piemērošana noteiktu laiku ir saprotama un balstīta tūlītējā un praktiskā nepieciešamībā. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir jānodrošina pat tad, ja okupācijas vara ir kritusi, visa sabiedrība ir lielu izmaiņu vidū un līdz tiesību un tiesu sistēmas transformācijas beigām un stabilitātei vēl ir pietiekami tāls ceļš ejams. To apliecina ne tikai Latvijas Civilprocesa kodeksa piemērošana līdz 1999. gada 1. martam (Latvijas Civilprocesa kodeksa 22.