29. janvāris ir nozīmīgs datums Latvijas konstitucionālo tiesību attīstībā, it īpaši Satversmes tiesas tradīciju veidošanā un saglabāšanā. Šajā dienā Satversmes tiesas pirmais priekšsēdētājs Aivars Endziņš svinētu vārda dienu un Satversmes tiesas tiesnesei Kristīnei Krūmai būtu dzimšanas diena. Šogad 29. janvārī tiesībnieki var vienīgi pakavēties atmiņās par viņu abu dzīvi un darbu.

Nav svarīgi, cik garš ir bijis cilvēka mūžs, bet tas, kādu pasauli cilvēks aiz sevis atstājis. Savos memuāros Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas tiesnesis Neils Gorsačs atminas kādu sarunu ar tiesnesi Baironu Vaitu, kad viņi abi staigājuši gar tiesnešu portretu galeriju un risinājuši jautājumu par to, cik daudz no bijušo tiesnešu vārdiem viņi abi zina. Secinājuši, ka viņi zina apmēram pusi no bijušajiem tiesnešiem, tiesnesis B. Vaits zīmīgi teicis, ka "mēs visi drīz tiksim aizmirsti".¹ Tiesnesis N. Gorsačs pēc vairākiem gadiem šo notikumu ilustrē kā dabisko lietu kārtību, jo kalpošana savai valstij ir pašsaprotama un tādējādi no atmiņām gaistoša.

Mūžīgās dzīvības ideja ir palikt kolektīvajā atmiņā ar savu ieguldījumu. Memuāri un pierakstītas atmiņas ir veids, kā nodrošināt mūžīgo dzīvību un saglabāt domu, ideju un vērtību mantojumu, kas ļauj katram no mums un visai tiesību sistēmai smelties iedvesmu un turpināt tradīcijas, kas stiprina un attīsta demokrātisku tiesisku valsti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudziem no mums ir bijusi iespēja būt līdzās tiem juristiem, kas atjaunoja Rietumu tiesību tradīciju un veidoja Latvijas tiesību sistēmu. No vienas puses, patiešām daudzus varoņdarbus uzskatām par pašsaprotamiem un esam aizmirsuši, savukārt, no otras puses, turpinām izkopt šo cilvēku iedibinātās tradīcijas.

Satversmes tiesas tiesnesei Kristīnei Krūmai šogad būtu 50 gadu jubileja. To, cik viņa bija devusi saviem studentiem, kolēģiem un tiesību sistēmai, kopā ar Satversmes tiesas kolēģiem bijām jau pierakstījuši.² Tomēr ar lielu prieku un atbildību atsaucos žurnāla redakcijas uzaicinājumam uzrakstīt veltījumu Kristīnes Krūmas jubilejā. Tas ir konstitucionāls pienākums vienmēr atcerēties, nekad neaizmirst tos cilvēkus, kas ļāvuši mums attīstīt Latviju kā demokrātisku tiesisku valsti.

Kristīne Krūma savās atmiņās izcēla to, ka viņa bija Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesora Dr. habil. iur. Edgara Meļķiša skolniece, un to, ka, tieši pateicoties profesora iedrošinājumam, viņa izvēlējās plašākus zinātniskus izaicinājumus. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedra Latvijas tiesību sistēmā ir tas mītiskais Olimpa kalns, kurā dzimst un izaug kulta figūras, kas ar savu intelektuālo potenciālu un darba spējām virza uz priekšu tiesību normu piemērošanu visaugstākajā kvalitātē. Profesors E. Meļķisis bija pārcēlājs, kas cauri tiesību sistēmas transformācijai grūda uz priekšu savus studentus, lai tie sasniegtu jaunas virsotnes. Arī Kristīne Krūma bija cilvēks, kas vēlas nodot zināšanas, dalīties pieredzē un sniegt atbalstu, kur nepieciešams. Kristīne vienmēr bija atvērta idejām, kas bija vērstas uz akadēmisko izcilību.³ Viņa savu enerģiju ieguldīja Rīgas Juridiskajā augstskolā, lai tā kļūtu par vēl vienu inkubatoru, kurā tiek izloloti jaunie talanti. Vienmēr un it īpaši šobrīd Rīgas Juridiskās augstskolas stiprais balsts ir profesore Ineta Ziemele, kura sniedz būtisku ieguldījumu, lai Latvijā pienācīgā kvalitātē būtu iespēja studēt starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības. Un tā mēs cits caur citu nodrošinām nepārtrauktību nozīmīgai praksei un tradīcijai.

Kristīnei Krūmai svarīgus pētījumus Eiropas Savienības un starptautisko tiesību jautājumos turpina veikt studenti, kas saņēmuši viņas piemiņai iedibināto stipendiju. 2017. gadā Kristīnes Krūmas radi, studenti un domubiedri, godinot viņas piemiņu, nodibināja stipendiju, kas sniedz atbalstu tiesiskās domas attīstībai, un to līdz šim ieguvuši jau vairāki jaunie talanti, kuri pavisam drīzā nākotnē jau paši būs tiesību sistēmas virzītājspēks.⁴

Kristīne Krūma patiesi priecājās par līdzcilvēku sasniegumiem un iedvesmoja studentus pati ar savu profesionālās un akadēmiskās karjeras piemēru, kā arī aicināja ikvienu pieņemt izaicinājumus. Spēja iedvesmot, virzīt uz sasniegumiem un ļaut sevi pārspēt ir ļoti nozīmīga īpašība mācībspēkam. Kristīne būtu ļoti lepna un gandarīta, uzzinot, ka viņas students Mārtiņš Paparinskis ir ievēlēts ANO Starptautiskajā tiesību komisijā.

Manuprāt, nozīmīgākais Kristīnes Krūmas ieguldījums un darbs Latvijai ir palicis Satversmes tiesas judikatūrā. Satversmes tiesas tiesnesei Kristīnei Krūmai bija iespēja strādāt ar vissarežģītākajiem konstitucionālo tiesību jautājumiem. Piemēram, kopā ar citiem Satversmes tiesas tiesnešiem formulēt Latvijas nepārtrauktības doktrīnu lietā Nr. 2007-10-0102 un Latvijas integrācijas robežas Eiropas Savienībā spriedumā lietā Nr. 2008-35-01. Sagatavojot izskatīšanai lietu Nr. 2009-94-01, Kristīne Krūma kopā ar vēsturnieku Dr. hist. Aināru Lerhi veica rūpīgu izpēti, kas ļāva novērtēt sūtņa Kārļa Zariņa nozīmīgo veikumu Latvijas pilsonības nepārtrauktības nodrošināšanā. Minētajā spriedumā izmantotā argumentācija par Latvijas diplomātu pašaizliedzīgo darbu un viņu uzticība Latvijas valstij vairāk nekā 50 gadus ilgajā okupācijas periodā ir aicinājums ikvienam no mums ar savu darbu sargāt demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtības.⁵ Pašreizējos ģeopolitiskos apstākļos Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2009-94-01 ietvertās tēzes ir vērtējamas kā pārlaicīgas. Minētā lieta visticamāk Kristīnei bija ļoti nozīmīga, jo viņas zinātniskā darbība bija saistīta ar pilsonības institūta izpēti. Kristīne Krūma būtu gandarīta, lasot 2018. gada 22. jūnija Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta nolēmumu lietā Nr. SKA-237/2018, kurā īpaši uzsvērts, ka Pilsonības likuma regulējums jāpiemēro atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai. Ar minētā nolēmuma palīdzību profesora Dītriha Andreja Lēbera ģimenes locekļiem atjaunoja Latvijas pilsonību. Lietā Nr. SKA-237/2018 ne vien konkretizēts pilsonības nepārtrauktības principa saturs,⁶ bet arī atspoguļots Kristīnes Krūmas darba turpinājums jaunā kvalitātē.

Kristīne Krūma savu karjeru Satversmes tiesā sāka, paplašinot locus standi vides tiesību jomā lietā Nr. 2007-11-03. Kopš tā laika pagājuši 16 gadi, un joprojām konstitucionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas dienaskārtībā aktuāli ir vides tiesību jautājumi saistībā ar tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē un valsts atbildību par klimata pārmaiņām. Kristīne Krūma ar lielu aizrautību sekotu līdzi šo tiesvedību gaitai.

Lai gan kolēģiem Kristīne bieži atzina, ka viņu plosa iekšējs nemiers, tomēr viņa vienmēr izrādīja apbrīnojamu drosmi. Tā tas bija arī tad, kad Satversmes tiesai bija jālemj par ekonomiskās krīzes pārvarēšanas regulējuma atbilstību augstāka juridiskā spēka normām. Kristīnei bija jāsagatavo lieta Nr. 2009-43-01, kurā tika vērtēta valsts vecuma pensiju samazināšanas atbilstība Satversmei. Satversmes tiesai bija ārkārtīgi smagas un ilgstošas diskusijas, lai rastu saprātīgu kompromisu starp tiesiskumu un ekonomisko ilgtspēju.⁷ Un tieši Kristīnes Krūmas pieeja un skatījums uz krīzes pārvaldību atgādina, cik būtiska nozīme ir līdzsvara meklējumiem un cik milzīga atbildība uzlikta tiesnešiem. Pēc 15 gadiem Satversmes tiesai, vērtējot Covid-19 pandēmijas radītos ierobežojumus, vēlreiz bija jāmeklē saprātīgs kompromiss. Retrospektīvi atskatoties konstitucionālajā tiesvedībā, krīžu pārvaldība ir ikdienišķa parādība, tomēr pašam uz savas ādas piedzīvot iekšēju un ārēju turbulenci un vēl izdomāt risinājumu spēj tikai gara milži. Kristīne Krūma sevi vienmēr apliecinājusi ar milzīgām darba spējām un asu prātu. Un tas tiek sagaidīts no Satversmes tiesas tiesnešiem – viedums un līderība.

Par ļoti būtisku jautājumu tiesas spriešanā Kristīne uzskatīja juridiskās metodes. Vairākas atsevišķās domas viņa veltīja salīdzinošās analīzes metodes izmantošanas kritikai. Daudz laika viņa pavadīja, slīpējot tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģijas nianses. Kristīne lielu uzmanību veltīja tam, lai precīzi formulētu tos kritērijus, uz kuru pamata tiek vērtēta tiesību normas konstitucionalitāte,⁸ kā arī rūpīgi izstrādāja juridisko argumentāciju, pamatojoties uz plašu tiesību avotu klāstu. Spēja izdomāt sarežģītus tiesību jautājumus, pieņemt tālredzīgus lēmumus un uzņemties atbildību par savu darbu ir īpašības, kas piemita Kristīnei Krūmai un kuras mēs augstu novērtējam Satversmes tiesas tiesnešos.

Kristīne Krūma vienmēr būs visjaunākā Satversmes tiesas tiesnese. Vienlaikus viņas dzīves gājums un cilvēciskās kvalitātes iemieso priekšstatus par Satversmes tiesas tiesnesi. Erudīts tiesību zinātņu doktors, kurš aiz tiesību normām redz cilvēkus un kurš visu savu dzīvi ir veltījis tam, lai Latvijas valsts kļūtu taisnīgāka un stiprāka.

Kristīne Krūma ar savām zinātniskajām publikācijām nesa Latvijas vārdu pasaulē. Tieši darbs pie starptautiskas monogrāfijas par Latvijas konstitucionālajām tiesībām man ļāva tuvāk iepazīt Kristīni. Ar sirsnību atceros garās sarunas par politiku un citiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Mēs būtu krustu šķērsu izrunājušas Covid-19 pandēmijas pārvaldību, Satversmes tiesas nolēmumus par viendzimuma pāru tiesībām un Stambulas konvenciju, partnerības pakotni un Krievijas agresiju Ukrainā. Man ļoti pietrūkst Kristīnes kā domubiedres. Latvijas valstsvienības panākumi hokejā un basketbolā būtu Kristīnei likuši gavilēt un notraukt prieka asaras, jo viņa bija arī aizrautīga sporta līdzjutēja.

Sniedzot atbildes uz žurnāla "Jurista Vārds" jautājumiem 2009. gada novembrī, Kristīne Krūma formulējusi divas vissvarīgākās atziņas. Pirmkārt, "Latvijā vajadzētu mainīt pieeju likumiem kā tādiem. Svarīgam ir jābūt likuma garam, mērķim un uzdevumiem (..)". Otrkārt, "Neaizmirst, ka jurista profesija ir radoša. Citējot Paulu Koelju (Paulo Coelho), "tikai tiem, kas nebaidās iet, ceļš kļūst redzams"".⁹ Vienmēr atcerēties, nekad neaizmirst!

Kristīnes Krūmas dzimšanas diena atgādina par viņas ceļu, kas savij kopā daudzus citus ceļus Latvijas tiesiskajā sistēmā. Vienmēr atcerēties, nekad neaizmirst, ka mans ceļš sākas tur, kur kāds cits ceļš ir beidzies. Tā ir privilēģija un laime kaut mazu gabalu kopā mērot šo ceļu.