Ceļojot pa žurnāla "Jurista Vārds" lappušu dzīlēm, uzdūros atmiņrakstam, kurā teikts, ka šī numura galvenā varone Kristīne Krūma savu karjeru Satversmes tiesā sākusi ar lietu Nr. 2007-11-03 jeb tā saukto Rīgas brīvostas teritorijas plānojuma lietu,¹ kurā Satversmes tiesa vērtēja Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006.–2018. gadam, kas attiecās uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Satversmes 115. pantam – tiesībām uz labvēlīgu vidi.² Mani ar K. Krūmas uzskatiem³ padziļināti iepazīstināja prof. Ilma Čepāne, kad Latvijas Universitātē apguvu vides tiesības, jo šajās lietās un atsevišķajā K. Krūmas viedoklī plaši vērtēts Satversmes 115. panta tvērums, skaidrota piesardzības principa būtība un demonstrētas ilgtspējīgas attīstības principa dažādās šķautnes. Iespējams, tieši tas manī radīja padziļinātu interesi par starptautiskajām vides tiesībām, to attīstību dažādās jomās, bet visvairāk tieši saistībā ar cilvēktiesībām, jo īpaši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – ECK). Tāpēc arī šis raksts būs par tiesībām uz labvēlīgu vidi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūrā.

"Dzīvs instruments"

Lai arī ECK negarantē tiesības uz labvēlīgu vai tīru vidi,⁴ ņemot vērā pieaugošo uzmanību vides aizsardzības ietekmei uz cilvēktiesībām, kuras plašāki aizsākumi meklējami jau ap 1968. gadu, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk –UNESCO) konferences, kas bija veltīta biosfēras aizsardzībai, laikā tika apsvērts jautājums par tiesību uz labvēlīgu vidi iekļaušanu Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, bet 1969. gada UNESCO konferencē tika piedāvāts uzsākt akciju "Zemes diena",⁵ ECT savā judikatūrā ir attīstījusi vairākus principus labvēlīgas vides sasaistei ar ECK garantētajām tiesībām. ECT judikatūra vides un cilvēktiesību mijiedarbības jautājumos pārsniedz 300 lietu,⁶ tomēr šajā rakstā tās visas nav iespējams apskatīt un tāpēc uzmanība tiks pievērsta tikai būtiskākajām atziņām.

ECT ir norādījusi, ka vispārēji vides aizsardzības apsvērumi ir regulēti citos starptautiskajos instrumentos un nacionālajās tiesībās, kas ir piemērotāki šo jautājumu risināšanai. Tomēr, izmantojot "ECK kā dzīva instrumenta doktrīnu"⁷ un ņemot vērā, ka labvēlīga vide ir priekšnoteikums ECK garantēto tiesību efektīvai baudīšanai, laika gaitā ECT savā judikatūrā ir ielasījusi valstu tiesības un pienākumus saistībā ar vides aizsardzību. Tomēr šie pienākumi ir strikti ierobežoti tiktāl, cik tie ir par pamatu personu ECK garantēto tiesību, piemēram, tiesību uz dzīvību vai tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, aizsardzībai.

Tā, piemēram, jau 1989. gadā lietā "Denev pret Zviedriju" ECT piekrita Zviedrijas valdības izvirzītajam argumentam, ka liegums iesniedzējam savā īpašumā stādīt un kultivēt viņa izvēlētus augus bija vērsts uz leģitīma mērķa "vides aizsardzība" sasniegšanu, noraidot šī iesniedzēja sūdzību par iespējamu tiesību uz īpašumu pārkāpumu.⁸ Savukārt lietā "Fredin pret Zviedriju (Nr. 1)", kas ierasti tiek uzskatīta par pirmo lietu, kurā ECT ir uzsvērusi ciešo vides aizsardzības un cilvēktiesību saikni, ECT, vērtējot ierobežojuma leģitīmo mērķi, atzina, ka mūsdienu sabiedrībā vides aizsardzība ir arvien būtiskāks apsvērums un tāpēc vides aizsardzība ir uzskatāma par vispārēju sabiedrības interesi.⁹ Šī atziņa turpina būt pamattēze ECT turpmākajai evolutīvajai interpretācijai, jau skatot vides aizsardzību ne tikai kā sabiedrības interesi, kas būtu aizsargājama, bet arī attīstot valsts pozitīvos pienākumus šajā jomā.