Vox populi demokrātijā ir vissvarīgākais princips. Bet kā rīkoties, ja valsts pamatlikums nesniedz skaidras norādes, ko darīt ar tautas teikto? Īpaši, ja konstitūcija ir rakstīta citiem laikiem un sabiedrībai.

Šādu jautājumu bieži uzdod pēc nesenajām ārkārtas vēlēšanām Francijā, kuru iznākumā parlamentā ir ievēlēti trīs aptuveni vienāda spēka bloki. Skaitliski lielākais deputātu skaits ir kreiso partiju apvienībai – 182, tomēr tas ir tālu no nepieciešamā vairākuma, kas Francijas parlamentā ir 289 balsis. Formālais uzvarētājs ir labējā spārna partija "Rassemblement national". Savukārt prezidenta partija un tās sabiedrotie ārkārtas vēlēšanu iznākumā ir zaudējusi gandrīz 100 deputātu – tai šobrīd ir 168 deputātu vietas.

Ievērojot konstitucionālās tradīcijas, prezidentam būtu jāpiedāvā uzvarētājas partijas līderim veidot valdību, tomēr, viņam paziņojot, ka valdības veidošanu tas uzņemsies, vienīgi iegūstot absolūto vairākumu, šī iespēja ir izslēgta. Arī pirms 100 gadiem – 1924. gadā – Parīzē notika olimpiskās spēles, taču šis gads ir nonācis arī konstitucionālo tiesību vēsturē. Toreizējais Valsts prezidents Aleksandrs Milerāns (Millerrand) atkāpās no amata pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izveidot valdību.

Francijā ir nerakstīta paraža, kas prasa iepriekšējam premjerministram demisionēt pēc katrām vēlēšanām. Tomēr neviena rakstīta tiesību norma neparedz termiņu, kādā ir jāiesniedz demisija vai jānosauc jaunais premjerministrs, kā arī neliedz prezidentam aicināt premjerministru turpināt izpildīt savus pienākumus. Prezidents tomēr nevar arī izlikties, ka nekas nav noticis, jo valdībai, kam nav vairākuma parlamentā, ir pastāvīgs risks saņemt neuzticības balsojumu. Pirmā sēde, kurā sanāks kopā jaunievēlētais parlaments, ir paredzēta 18. jūlijā. Šis datums turklāt ir viens no retajiem konstitūcijā paredzētajiem termiņiem saskaņā ar tās 12. pantu: "Parlaments notur sēdi otrajā ceturtdienā pēc vēlēšanām."

Kādi ir pamatprincipi, izvēloties premjerministru? Vismaz teorētiski Valsts prezidents Francijā ir pilnīgi brīvs nosaukt tādu premjerministru, ar kuru tas vēlētos kopā strādāt. Realitātē jaunajam premjerministram būtu jāvar saņemt vairākuma atbalstu parlamentā vai, mazākais, jābūt spējīgam novērst to, ka vairākums pret viņu apvienojas.¹ Taču ar tagadējo vēlēšanu rezultātiem pastāv risks nonākt strupceļā. Savukārt valdības neizveidošana nozīmē neiespējamību pieņemt jaunus tiesību aktus, proti, liedz reaģēt uz jauniem notikumiem. Tādēļ īsi aplūkosim trīs alternatīvas.

Pirmkārt, lai gan tāda nav bijusi tagadējās konstitūcijas autoru ideja, tomēr tās tekstā nekur tieši nav aizliegts veidot dažādu partiju koalīciju. Ar koalīciju šeit saprotot nevis līdzīgi domājošu politisko spēku apvienību, bet gan stipri atšķirīgu veidojumu spēju savstarpēji piekāpties, kas neizbēgami nozīmēs viņu vēlētāju neapmierinātību. Ar to Francija stipri atšķiras no pārējām mūsu kontinenta demokrātijām – Vāciju, Itāliju, Latviju utt., kur koalīcijas ir pierasta lieta.

Lai gan laikraksts Le Monde piedāvā lasītājiem pašiem izveidot koalīciju,² tomēr vismaz šīs slejas rakstīšanas brīdī politisko partiju paziņojumi neliecina par vēlmi vienoties. Tas nozīmētu, ka, jaunajai valdībai, lai pieņemtu jebkuru likuma normu, būtu jāmeklē ad hoc atbalsts, mēģinot atrast individuālus jautājumus, kuros ir iespējama vienošanās.

Otra iespēja ir veidot mazākuma valdību. Šādas valdības izredzes izdzīvot Francijā iespējams ir pat diezgan labas, jo partiju skaidrā ideoloģiskā nostāja tām liedz apvienoties. Proti, ir grūti iedomāties kreiso un labējo spēku apvienošanos centriskas valdības gāšanai.

Mazākuma valdībai turklāt Francijas konstitūcijā ir paredzēta savdabīga norma. Proti, tās 49. panta 3. punkts ļauj valdībai pieņemt likumprojektu bez balsojuma parlamentā; šādā situācijā likums tiek uzskatīts par pieņemtu, ja parlamenta vairākums neizsaka neuzticību valdībai. Kopš 2022. gada mazākuma valdība šo normu ir izmantojusi 22 reizes. Šai tiesību normai ir "šantāžas raksturs" un sabiedrībā tā tiek uzskatīta par antidemokrātisku.

Visbeidzot pastāv iespēja, ka valsti pārvalda tā sauktā tehniskā valdība. Tas nozīmētu iecelt par ministriem personības bez partiju piederības un šāda valdība aprobežotos tikai ikdienas jautājumu risināšanu.

Vai izeja no strupceļa nav vēl vienas vēlēšanas? Konstitūcijas 12. pants noteic, ka prezidents ir tiesīgs atlaist parlamentu ne biežāk kā reizi gadā.