Ievads

Latvijas tiesiskajā vidē trūkst plašāka diskursa par netiešo pierādījumu izmantošanu, ko pierāda salīdzinoši skopā latviešu valodā pieejamā literatūra par netiešajiem pierādījumiem, kā arī ne visai bagātīgā tiesu prakse, kur tiktu efektīvi un pareizi vērtēti netiešie pierādījumi.

Netiešajiem pierādījumiem kriminālprocesā ir īpaša nozīme, jo ne vienmēr izmeklēšanā būs iespējams iegūt tiešus pierādījumus, it sevišķi attiecībā uz mantiska rakstura noziedzīgiem nodarījumiem. Piemēram, atšķirībā no vairumā citu noziegumu kukuļošanas nodarījumam nav acīmredzamu cietušo, kuri varētu vērsties tiesībsargājošajās institūcijās, proti, visi iesaistītie personāži gūst labumu un ir ieinteresēti saglabāt slepenību, līdz ar to tiešus pierādījumus šādos gadījumos ir grūti iegūt, un liela loma piešķirama tieši netiešajiem pierādījumiem.¹ Savukārt saskaņā ar Finanšu darījumu darba grupas (FATF) standartiem ir pat nepieciešams izmantot netiešos pierādījumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pierādīšanā, it īpaši attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi un personas zināšanām un nolūku.²

Līdz ar to netiešo pierādījumu izmantošana var kļūt būtiska un neatsverama personas vainas pierādīšanas sastāvdaļa, un tāpēc ir svarīgi izprast ne tikai netiešo pierādījumu jēdzienu, bet arī netiešo pierādījumu veidus un to reālu izmantošanu praksē.

Netiešo pierādījumu izpratne

Pierādījumi kriminālprocesā tiek galvenokārt klasificēti četrās kategorijās: sākotnējos un atvasinātos, lietiskos un personiskos, apsūdzošos un attaisnojošos, kā arī tiešos un netiešos.³ Lai gan Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL) pierādījumu klasifikāciju tiešos un netiešos expressis verbis neparedz, tomēr tas ir ielasāms KPL 129. pantā, kur definēta pierādījumu attiecināmība, proti, pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību, savukārt KPL 124. panta trešā daļa nosaka, ka saistītie fakti nav kriminālprocesā pierādāmie apstākļi, bet ir ar tiem saistīti un dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmajiem apstākļiem.⁴

K. Strada-Rozenberga norādījusi, ka tiešs pierādījums pierādāmo apstākli pierāda tieši jeb nepastarpināti, savukārt netiešs pierādījums kriminālprocesā pierādāmos faktus pierāda tikai pastarpināti, t.i., ar saistīto faktu starpniecību, proti, saistītos faktus pierāda ar netiešajiem pierādījumiem, kuri satur noteiktas ziņas par kādu saistīto faktu.⁵ To ilustrē šādi piemēri: saistītais fakts varētu būt tas, ka personai ir noteikta veida zināšanas, kas nepieciešamas kāda noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, savukārt netiešais pierādījums, kas varētu saturēt šāda veida ziņas par konkrēto saistīto faktu, ir, piemēram, sertifikāts, kas apliecina noteiktu kursu apgūšanu, vai izglītības diploms par mācību iestādes pabeigšanu u.tml. Tāpat, piemēram, saistītais fakts varētu būt tas, ka apsūdzētā pirkstu nospiedumi ir atrodami uz naža, ar kuru sadurts cietušais, savukārt netiešais pierādījums, kas satur ziņas par šādu faktu, varētu būt eksperta atzinums.

Netiešo pierādījumu būtība izpaužas tajā, ka netiešais pierādījums pieļauj varbūtību, iespējamību vai versiju par meklējamā fakta esību vai neesību,⁶ līdz ar to netiešo pierādījumu nozīme slēpjas to spējā pierādīt dažādus būtiskus faktus, kas visi kopā norāda uz vienu un to pašu secinājumu.