2024. gada 10. jūlijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2022-45-01, atzīstot Izglītības likuma normas, saskaņā ar kurām privātajās izglītības iestādēs vispārējās izglītības saturs ir jāapgūst vienīgi valsts valodā, par atbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Satversmes tiesā divu vienas ģimenes bērnu vārdā vērsās bērnu tēvs. Viens no bērniem mācījās privātas skolas 7. klasē, bet otrs – privātā bērnudārzā.

Neilgi pirms tam, 2023. gada 16. novembrī, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) pieņēma spriedumu lietā "Džibuti un citi pret Latviju", pieteikuma Nr. 225/20 u.c. Šajā lietā ECT 2020. gadā vērsās daudzi Latvijas privāto mazākumtautību skolu skolēni un viņu vecāki, norādot uz pamattiesību uz izglītību, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. protokola 2. pants, pārkāpumu, kā arī 8. panta (tiesības uz ģimenes dzīvi) un 14. panta (diskriminācijas aizliegums) pārkāpumu, 2018. gadā privātās skolās mācības nosakot galvenokārt valsts valodā ar noteiktu mazākumtautības valodas proporciju. Konkrētajā lietā ECT apvienoja pieteikumus, kas attiecās uz četriem mazākumtautību bērniem, kuri visi mācījās privātajās skolās pamatskolas vai vidusskolas klasēs daļēji mazākumtautības (krievu) un daļēji valsts valodā. Viens no bērniem – Dana Džibuti – ir arī konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01. ECT nesaskatīja Konvencijas 14. panta (diskriminācijas aizliegums) pārkāpumu, savukārt pieteikumu daļā par iesniedzēju sūdzībām par Konvencijas 8. panta un 1. protokola 2. panta pārkāpumiem atzina par nepieņemamu. Spriedums ir kļuvis galīgs 2024. gada 19. februārī, kad tika noraidīts pieteikumu iesniedzēju lūgums nodot lietu izskatīšanai ECT Lielajā palātā.

Šī raksta mērķis ir analizēt minētajos Satversmes tiesas un ECT spriedumos izdarītos secinājumus par Satversmes 112. panta pirmajā teikumā un Konvencijas 1. protokola 2. pantā garantētajām pamattiesībām uz izglītību privātajās izglītības iestādēs. Rakstā ECT spriedumā izdarītie secinājumi par Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegumu) tiek analizēti tikai tiktāl, ciktāl tie cieši saistīti ar tiesību uz izglītību realizāciju, savukārt secinājumi par Konvencijas 8. pantu netiek analizēti. Tāpat netiek analizēti Satversmes tiesas spriedumā izdarītie secinājumi attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa, kas izriet no Satversmes 1. panta, ievērošanu. Lai gan abi spriedumi skar arī sabiedriski un politiski nozīmīgus jautājumus, šajā rakstā analīze tiek sniegta vienīgi no juridiskā viedokļa.

Abās lietās – gan Satversmes tiesā, gan ECT – raksta autore pārstāvēja pieteikumu iesniedzējus, tādēļ šis raksts nepretendē uz objektivitāti, bet gan drīzāk uz skatījuma no pieteikumu iesniedzēju pozīcijām sniegšanu.

Publisko un privāto skolu (ne)nošķiršana

ECT: privātskolās, tāpat kā publiskajās skolās, bērniem un viņu vecākiem nav tiesību izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību

Jau kopš 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "par noteiktiem tiesību aspektiem jautājumā par valodu izmantošanu izglītībā Beļģijā" ECT judikatūrā ir atzīts, ka Konvencijas 1. protokola 2. pants neietver vecāku tiesības, lai viņu bērni iegūtu izglītību viņu izvēlētajā valodā, tādā nozīmē, ka valstij, uzņemoties skolu izveidošanas funkcijas, būtu pienākums ņemt vērā vecāku vēlmi pēc izglītības noteiktā valodā.¹ Tomēr līdz spriedumam lietā "Džibuti un citi pret Latviju" ECT judikatūrā šis secinājums tika attiecināts vienīgi uz valsts (publiskajām) skolām un nebija ticis izdarīts attiecībā uz privātajām skolām.

Spriedumā "Džibuti un citi pret Latviju" ECT Konvencijas 1. protokola 2. panta kontekstā vienīgi atsaucas uz saviem secinājumiem spriedumā lietā "Valiullina un citi pret Latviju",² kurā ECT vērtēja šo pašu reformu Latvijas valsts skolās un uzskatīja, ka pieteikumu iesniedzēju sūdzības neietilpst Konvencijas 1.