Pirms pāris nedēļām publiskajā telpā plaši izskanēja Saeimas lēmums nekriminalizēt prettiesiskas vienošanās starp pretendentiem publiskajos iepirkumos jeb tā dēvētos karteļus.¹ Šī iniciatīva, kuru jau vairākus gadus aktīvi virzījusi prokuratūra un atbalstījusi arī Konkurences padome, bija mēģinājums ieviest stingrākus sodus subjektiem, kas iesaistīti aizliegtās vienošanās, kaitējot brīvai konkurencei un sabiedrības interesēm.

Konkurences padomes priekšsēdētājs 2024. gada 15. septembra raidījumā "Nekā personīga" uzsvēra, ka karteļi negatīvi ietekmē ne tikai lielus būvniecības projektus, bet arī ikvienu sabiedrības locekli. Visa karteļa "ķēdīte" beigās nonāk līdz jebkuram līdzcilvēkam, kurš vēlas uzcelt mājās šķūnīti – arī viņa izdevumi aug, jo tirgus ir izkropļots ar šādām aizliegtajām vienošanām.²

Diskusijas Saeimā par karteļu kriminalizēšanu bija karstas, tomēr beidzās ar Saeimas noraidošo lēmumu. Šis lēmums izraisīja plašu kritiku ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. ASV vēstniecība platformā X (agrāk Twitter) izteica nožēlu par šādu lēmumu, uzsverot, ka "kriminālatbildībai par korupciju ir jābūt pašsaprotamai".³

Vieni no galvenajiem argumentiem, ko pauda pretinieki kartelistu kriminālas sodīšanas idejai, bija, ka kriminālatbildība par karteļiem varētu radīt riskus uzņēmējdarbībai, jo pastāvētu iespēja nepamatoti uzsākt kriminālprocesus. Tāpat izskanēja arī bažas par to, ka kriminālprocesu uzsākšana varētu kļūt par ikdienas parādību, radot nevajadzīgu spiedienu uz uzņēmējiem un, iespējams, apdraudot ekonomiku.

Tomēr šādi argumenti aicina pakavēties pie kriminālprocesa pamatiem. Tas vien, ka kādu noziedzīgu nodarījumu iekļauj Krimināllikuma Sevišķajā daļā, vēl nenozīmē, ka par to automātiski ik dienu tiks uzsākti procesi. Kā zināms, jebkura kriminālprocesa uzsākšanai nepieciešams iemesls un pamats. Bez viena no minētajiem nekāds kriminālprocess nesanāk.

Kriminālprocesa likuma 369. panta pirmā daļa nosaka, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē. Savukārt 370. pants paredz, ka kriminālprocesu var uzsākt tikai uz reālas iespējamības pamata, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Procesu var uzsākt arī tad, ja bez procesuālo darbību veikšanas nevar noskaidrot, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums.

Turklāt Latvijā nepastāv privātās apsūdzības tiesības, kas nozīmē, ka privātpersonas nevar pašas iniciēt un virzīt kriminālprocesus līdz to galīgam atrisinājumam. Kriminālprocesuālais tiesiskais regulējums tā būtībā ir izveidots tā, lai ne vienmēr pēc saņemtās informācijas izvērtēšanas tiktu uzsākts kriminālprocess un lai personas tiktu aizsargātas pret ļaunprātīgiem mēģinājumiem izmantot kriminālatbildību kā ieroci.

Šo paturot prātā, grūti ir pilnībā piekrist tam, ka ar karteļu kriminalizēšanu pret godprātīgiem uzņēmējiem, kas savā ikdienā ievēro brīvas, godīgas un vienlīdzīgas konkurences principus, ik dienu tiktu uzsākti kriminālprocesi. Diskusijas Saeimā, šķiet, ir noslēgušās, bet bažas un jautājumi par to, vai mēs esam pietiekami aizsargāti pret karteļu izraisītiem zaudējumiem, joprojām saglabājas. Vai tiešām būtu pieņemami, ka šīs noziegumu izmeklēšanas notiek tikai administratīvā līmenī, neraugoties uz ievērojamiem ekonomiskajiem zaudējumiem?

Tāpēc jautājums par to, vai uzņēmumu amatpersonas, kas ar aizliegtajām vienošanām izkropļojušas brīvās konkurences vidi un nodarījušas milzīgus zaudējumus visai sabiedrībai, nebūtu saucamas pie atbildības tāpat kā to pārstāvētie uzņēmumi, paliek atvērts.