Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 1. un 2. punkts noteic, ka Konkurences padome (turpmāk – padome), veicot tirgus uzraudzību vai izmeklējot tās kompetencē esošos likuma pārkāpumus un nodrošinot savu lēmumu izpildi, ir tiesīga pieprasīt un saņemt no jebkuras personas padomes uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju (tostarp komercnoslēpumu saturošu), kā arī rakstveida vai mutvārdu paskaidrojumus; tāpat padome ir tiesīga aicināt jebkuru personu, kura saistīta ar likuma pārkāpumu vai kuras paskaidrojumiem varētu būt nozīme lietā, ierasties paskaidrojumu sniegšanai.

Savukārt Konkurences likuma 9.⁴ panta pirmās daļas 1. un 2. punkts paredz, ka padome ir tiesīga uzlikt naudas sodu par informācijas nesniegšanu lietas ietvaros noteiktajā termiņā un apjomā pēc padomes pieprasījuma vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, kā arī naudas sodu par nepilnīgas informācijas sniegšanu vai nekoriģēšanu noteiktajā termiņā lietas ietvaros.

Kā rāda tiesu prakse, padomes uzliktie naudas sodi par to, ka persona nav sniegusi paskaidrojumus noteiktā (pilnīgā) apjomā, var būt gana iespaidīgi, piemēram, fiziskai personai – 1200 eiro,¹ bet juridiskai personai – 701 811 eiro.² Līdz ar to, ievērojot Krimināllikuma 41. panta otro daļu, kurā noteikti naudas soda kā pamatsoda apmēri par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, var secināt, ka administratīvajā procesā padomes uzliktie naudas sodi var būt pat daudzas reizes bargāki nekā naudas sods, ko personai var piemērot kriminālprocesā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Vienlaikus no tiesā pārsūdzētajiem padomes lēmumiem izriet, ka nereti personas, pret kurām padome ir uzsākusi izmeklēšanu, atsakās sniegt paskaidrojumus tādēļ, ka vēlas īstenot savas tiesības klusēt vai neliecināt pret sevi. Tas savukārt kavē padomei iegūt visu nepieciešamo informāciju par pierādījumiem un faktiskajiem apstākļiem, kurus tā izmeklē lietā.

Līdz ar to, ievērojot pastāvošo kolīziju, proti, personas pienākumu administratīvajā procesā sniegt pilnīgus paskaidrojumus, no vienas puses, un personas vēlmi šajā procesā īstenot tiesības klusēt vai neliecināt pret sevi, no otras puses, šā raksta mērķis ir noskaidrot, kādas ir robežas personas sniedzamās informācijas apjomam. Šeit gan jāatzīmē, ka tiesības klusēt un tiesības neliecināt pret sevi – lai gan tiek uzskatītas par atsevišķām tiesībām – kā nevainīguma prezumpcijas komponentes ir savstarpēji saistītas un papildinošas tiesības,³ kuras praksē personas īsteno kā savas aizstāvības pozīcijas. Tādējādi, noskaidrojot sniedzamās informācijas apjomu, tiks arī aplūkots no šīm abām tiesībām izrietošais tiesiskās aizsardzības tvērums, kura ietvaru savā praksē ir skaidrojusi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), gan Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST).

Eiropas Savienības tiesību ietvars konkurences tiesību jomā

Vispirms jāatzīmē, ka konkurences tiesiskā regulējuma ietvaru Latvijā veido ne tikai nacionālās konkurences tiesības, bet arī Eiropas Savienības konkurences tiesības. Atbilstoši Padomes (EK) 2002. gada 16. decembra Regulai Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, (turpmāk – Regula 1/2003) Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102. panta publiski tiesisko izpildi paralēli Eiropas Komisijai nodrošina arī dalībvalstu nacionālās konkurences iestādes.⁴

Konkurences likuma 9.⁴ pants, kas noteic atbildību par informācijas nesniegšanu – tātad par procesuālo pārkāpumu, likumā iekļauts ar 2016. gada 12. maija grozījumiem, kas stājās spēkā 2016.