Ievads

Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Human Rights Watch, Amnesty International un Freedom House jau ilgstoši brīdina par arvien smagākiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā.¹ Tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību tiek konsekventi ierobežotas gan tiesību aktos, gan praksē. Tie, kas mēģina izmantot šīs tiesības, saskaras ar represijām, tostarp policijas ļaunprātīgu izturēšanos, patvaļīgu apcietināšanu, bargiem naudas sodiem un dažos gadījumos ar kriminālvajāšanu un ieslodzīšanu. Ārvalstu organizācijas tiek aizliegtas kā nevēlamas, bet Krievijas pilsoņi un organizācijas tiek sodītas par iespējamu iesaistīšanos ar ārvalstu organizācijām saistītajās apvienībās. Ar lojāliem drošības spēkiem, pastarpinātu tiesu varu, kontrolētu mediju vidi un likumdevēju, kas sastāv no valdošās partijas un vājas opozīcijas frakcijas, pie varas esošā Krievijas politiskā elite spēj manipulēt ar vēlēšanām un apspiest opozīciju.²

Atbilstoši 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā pieņemtajai Konvencijai par bēgļa statusu (turpmāk – Ženēvas konvencija)³ un arī Patvēruma likumam, politiski motivētas vajāšanas riski izcelsmes valstī ir pamats bēgļa statusa piešķiršanai. Juridiskajā literatūrā tiek uzsvērts, ka politiskās pārliecības brīvība, tiesības uz savu politisko nostāju un izteiksmes brīvība ir nozīmīgas personas tiesības, tāpēc vispārīgi ir sagaidāma tolerance pret personas politiskajiem uzskatiem, kas tiek pausti miermīlīgā veidā. Patvērums personai nevar tikt liegts uz tādu apsvērumu pamata, ka persona varētu izvairīties no vajāšanas darbībām, noklusējot savu politisko nostāju vai paužot saviem patiesajiem politiskajiem uzskatiem neatbilstošu nostāju.⁴ Tomēr šo vispārīgo patvēruma tiesību principu piemērošana kļūst problemātiska, lemjot par patvēruma piešķiršanu Krievijas pilsoņiem. Kaut arī nav šaubu par to, ka šobrīd Krievija ir represīvāka, nekā tā bijusi jebkad pēcpadomju laikos, nebūtu saprātīgi sagaidīt, ka katram Krievijas pilsonim, kurš apgalvo, ka neatbalsta Krievijas varas nostāju atsevišķos ārpolitikas vai iekšpolitikas jautājumos, būtu tiesības saņemt patvērumu Latvijā.

Administratīvajai rajona tiesai, kura ar starptautiskās aizsardzības piešķiršanu saistītajās lietās Latvijā ir vienīgā un tātad arī pēdējā tiesu instance,⁵ pēdējos gados ir bijusi iespēja vērtēt ļoti dažādas Krievijas pilsoņu politiskās nostājas izpausmes un ar tām saistītos politiski motivētas vajāšanas riskus, tikai atsevišķos gadījumos atzīstot pieteicēju bailes no politiski motivētas vajāšanas Krievijā par objektīvi pamatotām. Vērtējot Krievijas pilsoņu baiļu no politiski motivētas vajāšanas pamatotību, tiesai ir bijis svarīgi pārliecināties par pieteicēju politiskās pārliecības patiesumu, politisko uzskatu noturību, kā arī izvērtēt politiskās pārliecības izpausmes veidus. Turklāt, apzinoties Krievijas kā agresorvalsts radītos drošības riskus, šajā lietu kategorijā būtisks ir Valsts drošības dienesta viedoklis attiecībā uz katra konkrētā Krievijas pilsoņa iespējamo apdraudējumu valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

1. Krievijas pilsoņu politiskā aktivitāte kā pamats patvēruma piešķiršanai

Administratīvajā rajona tiesā izskatītajās Krievijas pilsoņu patvēruma lietās, vismaz pēdējos gados, lietas dalībnieku starpā parasti nav bijuši strīdi par Krievijā notiekošo plaša mēroga citādi domājošo vajāšanu. Šajā lietu kategorijā bieži vien strīds ir par to, vai pieteicēja individuālie apstākļi liecina par tieši uz pieteicēju attiecināmiem vajāšanas draudiem Patvēruma likuma izpratnē.⁶ Ir svarīgi piebilst, ka Administratīvās rajona tiesas tiesvedībā nonāk vienīgi tās patvēruma lietas, kurās Pilsonības un migrācijas pārvalde (turpmāk – pārvalde) ir pieņēmusi negatīvu lēmumu, atsakot konkrētajam patvēruma meklētājam bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Tas nozīmē, ka tiesai faktiski nav bijusi iespēja vērtēt pieteikumus, kurus būtu iesnieguši starptautiski pazīstami Krievijas disidenti vai sabiedrībā pazīstami politiskie aktīvisti.