Nikolajs Vīnzarājs, miertiesnesis, — 1932.gadā

Pēc Civillikuma atjaunošanas 1993.gadā visai bieži varēja dzirdēt, ka 1937.gada Civillikums ir pārāk novecojis un neatbilst mūsdienu situācijai. Detalizētu trūkumu analīzi tomēr neviens Latvijas tiesībzinātnieks nav sniedzis. Taču, apskatot atsevišķus līgumu veidus, ko pašlaik reglamentē mūsu Civillikums, dažreiz tiek izteiktas šaubas par tā vai cita līguma tiesiskās regulācijas nepieciešamību. Tāpēc varētu likties interesanti, ka līdzīgas diskusijas par atsevišķu tiesību institūtu eksistences nepieciešamību bija arī trīsdesmitajos gados. To apliecina arī tā laika miertiesneša un Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas locekļa Nikolaja Vīnzarāja veiktais pētījums.

Šis pētījums ir īpaši nozīmīgs, jo kā argumentācija pārjaunojuma līguma tiesiskās regulācijas nevajadzībai tiek minēti nevis lietderības apsvērumi (piemēram, kritizējot Civillikuma pantus par sabiedrības līgumu, tiek minēts, ka šis līguma veids praksē vairs netiek izmantots vai arī ka šāda veida līgumus detalizētāk un precīzāk regulē speciālie likumi), bet gan pārjaunojuma līguma īpatnējā un, pēc N.Vīnzarāja domām, neloģiskā daba. Tāpēc cerams, ka šis pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem veiktais pētījums liksies interesants arī mūsdienu jurisprudences speciālistiem.

Arnis Buka, LV tieslietu nozares redaktor

Pirmpublicējums: žurnāls "Jurists", 1932. g., 114.–122. lpp. Publikācijā saglabāta pirmiespieduma rakstība un interpunkcija

Praksē bieži dzird runājam par pārjaunojumu ( novatio ). Ar to rodas iespaids, ka pārjaunojuma institūts ir pietiekošā mērā noskaidrots un uzlūkojams par nepieciešamu sastāvdaļu civiltiesību sistēmā. Pārjaunojuma institūtu uzmanīgāki aplūkojot, izrādas, ka nav skaidrības nedz pārjaunojuma konstrukcijā, nedz jautājumā par pārjaunojuma dogmatisko nozīmību, proti, par to, vai pārjaunojums ir pietiekošā mērā īpatnējs veidojums un tādēļ regulējams (normējams) kā atsevišķs institūts, vai turpretim tas uzlūkojams par mechanisku salikteni, un tādēļ ir lieka tā atsevišķa normēšana un tas strīpojams no civiltiesību sistēmas. Šinī rakstā sniedzu mēģinājumu atrisināt minētos divus jautājumus. Vielas iztirzāšanu sākšu ar pārjaunojuma konstrukcijas noskaidrošanu Justiniana nolikumā ( corpus iuris ) un tad pāriešu uz moderniem civillikumiem, kas, kā zināms, izveidojušies, pateicoties šī nolikuma recepcijai.

Justiniana nolikumā mēs lasam, ka ar pārjaunojumu saprotama vienas saistības atvietošana ar citu līdzīga satura saistību, šāda atvietošana notiek, atceļot veco saistību ar jaunas saistības nodibināšanu, kas uzrāda vecai saistībai līdzīgu saturu.1

Es nerunāju par pārjaunojumu kā par vecās saistības pārvēršanos jaunā saistībā, bet gan kā par vecās saistības atvietošanu ar jauno, jo jaunās saistības nederīguma gadījumā vecā saistība paliek spēkā, sk.