“Oriģinālās datu bāzes tiek aizsargātas ar autortiesību palīdzību; neoriģinālo datu bāzu aizsardzībai tiek veidots jauns (sui generis) tiesiskās aizsardzības režīms.”

Nenoliedzami — informācija ir pirkta un pārdota, mainīta un zagta jau gadsimtiem ilgi, un tā vienmēr ir uzskatīta par vienu no visvērtīgākajām precēm. Tomēr šodien informācija tirgū tiek piedāvātas ne vien atsevišķas ziņas par atsevišķiem faktiem, bet gan sistematizēti ziņu apkopojumi par neskaitāmām tēmām un faktiem.

Tā kā mūsdienu elektroniskie informācijas nesēji atļauj veidot pēc apjoma gandrīz neierobežotus un mobilus informācijas nesējus, droši var runāt par globālu informācijas tirgu, kurā valda visi tie paši ekonomikas likumi, kas regulē dalībnieku attiecības jebkurā citā tirgū.

Un kā jebkurā tirgū, arī šajā ekonomikas likumi ir jāstabilizē ar juridiskiem likumiem. Līdz ar to mūsu dzīvē un juridiskajā vidē ienāk jauni jēdzieni, normas un tiesiskās attiecības, kuras ir jaunas ne tikai mūsu sabiedrībai, bet arī citur pasaulē, kur pēdējos gados veidojas un attīstās informācijas tirgus.

Vienam no šiem jaunajiem juridiskajiem jēdzieniem — datu bāzei — pievērsīsimies šajā rakstā: tiks dots neliels ieskats par to, kas ir datu bāze juridiskā nozīmē, kādēļ nepieciešama tās juridiskā aizsardzība, kā tā tiek organizēta Eiropas Savienībā (A) un kā — Latvijas Republikā (B).

Runājot par datu bāzes jēdziena izcelšanos, var teikt, ka tas ir radīts, lai apzīmētu informācijas kompilācijas, kuras veidotas ar datoru un kuru lietošanā tiek izmantots dators. Tomēr ikdienā mēs bieži sastopamies ar diviem jēdzieniem: datu bāze un elektroniskā datu bāze. Jēdzieni atšķiras tikai niansēs, kas saistītas ar to izmantošanas tehniskajiem līdzekļiem, un jēdziens “datu bāze” tiek lietots kā ģints jēdziens, kurš ietver sevī gan elektroniskās, gan neelektroniskās datu bāzes.

Lai pievērstos konkrētu tiesību aktu analīzei, vispirms jānoskaidro, kāpēc vispār nepieciešami šie normatīvie akti, kas reglamentē to, kas ir datu bāzes un kāda ir to tiesiskā aizsardzība.