Baznīcas vara pēc savas formas ir statiska, bet valsts vara ir dinamiska. To pierāda tas, ka, neraugoties uz daudzajām valsts iekārtu un sistēmu maiņām, baznīcas iekšējās attiecības starp baznīcas amatpersonām un darbiniekiem ir palikušas nemainīgas. Valsts administrēšanas pamats it tiesību akti, kuru izpildi nodrošina valsts represīvais aparāts. Vēsturē bija laiks, kad baznīca savu varu nodrošināja ar valsts palīdzību, bet pašreiz baznīca savu varu var realizēt tikai ar ticību. Baznīcas pastāvēšanas pamats ir stingri reglamentēti kanoni vai reliģiskās dogmas, kas atzīst tikai augstākas autoritātes varu, ko reliģiskajās organizācijās pauž garīdznieki. Baznīca, kuras pamats ir ārpus cilvēka kompetences esošas dievišķīgas idejas, nepazīst demokrātiskas pārvaldes pamatprincipus un neatzīst kompromisus. Tā savā būtībā ir fanātiska un totalitāra. Reliģiskais fanātisms nepieļauj nekādu uzskatu savdabību vai atšķirīgu viedokli. Cilvēks var tikai pieņemt reliģiju vai noraidīt to. Tie ir principi, kas nodrošināja baznīcas saglabāšanos līdz mūsdienām.

Bieži vien nepaklausība augstākstāvošo garīdznieku viedoklim nozīmēja nonākt konfrontācijā ar pašu reliģiju. Mūsdienās, kad baznīca ir spiesta rēķināties ar demokrātijas principiem un pastāvošajām ekonomiskajām reālijām, tā sāk darboties saskaņā ar demokrātiskiem noteikumiem, lai gan baznīcai ir grūti pieņemt nehierarhisku demokrātisku kārtību. Arī mūsdienās reliģiskās organizācijas amatpersonām, kas ir darba attiecībās ar reliģisko organizāciju, savā privātajā dzīvē un arī attiecībās ārpus darba (baznīcas) ir jāievēro savas baznīcas likumi.