Annija Švemberga, LU Juridiskās fakultātes studente, — “Latvijas Vēstnesim”

LU asoc. prof., zv. adv. Jānis Rozenfelds

Foto: no personīgā arhīva

“Var gandrīz secināt — Latvijā nebūs tik daudz privātīpašumu, cik te subjektu, kuri bauda pirmpirkuma tiesības uz jau esošajiem īpašumiem. (..) Sastopamas tiesības, kuras atgādina latviešu tautas pasaku varoņu diždarbus, ejot nezin kur, meklējot nezin ko; (..) Tā vien šķiet, ka drīz avīzēs parādīsies sludinājumi, kas aicina pieteikties visus tos, kuriem ir pirmpirkuma tiesības uz atsavināmo lietu.”1 Šādas pārdomas atrodamas kādā 1994. gada publikācijā. Cits autors raksta: “Pie mums drīz nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana vispār izzudīs, jo visus būs aptvērusi vienīgi dāvināšanas kāre un devīgums. Prakse rāda, ka minēto pirmpirkuma tiesību realizācija ievērojami sarežģī un palēnina civiltiesisko apgrozību.”2 Vēl pērnā gada publikācijā lasām: “Viens no Latvijas deviņdesmito gadu zemes reformas motīviem bija taisnīguma atjaunošana, tomēr likumdevējs nav atzinis nekustamā īpašuma apvienošanu par taisnīguma mērķi un izpausmi, jo pirmpirkuma tiesību piemērošana ir mazefektīva.”3 “Katrs civiltiesību institūts ir domāts sadzīvē radušos konfliktu izlīdzināšanai.”4 Šajā rakstā tiks aplūkots kādus konfliktus risina vai varbūt, tieši pretēji, rada pirmpirkuma tiesības (turpmāk — ppt), cik plaši tās ir sastopamas Latvijas likumdošanā, kādas problēmas saistās ar to realizāciju un kādi ir iespējamie risinājumi vai uzlabojumi.

Pirmpirkuma tiesības Latvijas likumdošanā

Latvijā ir divu veidu ppt: 1) līgumiskās — kā viens no pirkuma līguma blakus līguma veidiem (Civillikuma (turpmāk — CL) 2060.