Soda pamatideja ir piespiešana, kas piemērojama personai, kura atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Piespiešana izpaužas dažādās fiziskas vai psihiskas iedarbības formās uz personību. Tās nenovēršamība rada psihisku iedarbību, bet piemērošana galvenokārt fizisku iedarbību. Tādēļ jebkurš sods ir vērsts uz kādu no vainīgajam piederošu labumu ierobežošanu vai atņemšanu.

Kopš sabiedrība apjauta sevi par civilizētu, tā meklē izskaidrojumu — vai soda bardzībai piemīt atturošs efekts? Vai pretēji, tā mudina uz lielāku cietsirdību? Mūsdienu sabiedrība saņem informāciju par noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas gaitu, tā ir lieciniece krimināllietas iztiesāšanas procesam un soda noteikšanai vainīgajam. Bet vēl pirms neilga laika sabiedrībai bija liegta iespēja paraudzīties aiz cietuma mūra. Vairāk nekā pirms gadsimta vācu jurists Fridrihs fon Lists formulēja aktualitāti nezaudējošu atziņu, ka recidīvai noziedzībai galvenokārt ir penitenciāra izcelšanās. Jo agrāk tiek piemērota brīvības atņemšana, jo lielāka iespēja recidīvam.