Starptautiskās tiesības1 (ius intergentes – lat. val.), vēl precīzāk – starptautiskās publiskās tiesības, ir līgumu un paražu tiesību principi un normu sistēma, kas regulē starptautiskā miera nodrošināšanas un vispusīgas sadarbības kārtību. Starpvalstu attiecības šajā aspektā jāsaprot plašā nozīmē – kā attiecības, kurās piedalās valstis, starpvalstu organizācijas, valstīm līdzīgi veidojumi, kā arī nācijas, kuras cīnās par savu neatkarību un brīvību un kuru mērķis parasti ir radīt suverēnu un neatkarīgu valsti. Starptautiskās publiskās tiesības ir cieši saistītas ar starptautiskajām privātajām tiesībām,2 tomēr tie ir dažādi tiesību veidi.

Mūsdienu starptautisko tiesību būtība izpaužas vispirms šo tiesību principos. Daudzi no šiem principiem pirmo reizi fiksēti ANO Statūtos, bet senākie starptautisko tiesību principi tajos ieguva demokrātisku raksturu. Viens no svarīgākajiem jaunajiem mūsdienu starptautisko tiesību principiem ir spēka un spēka draudu nelietošana starptautiskajās attiecībās, līdz ar ko likvidēta klasiskajās starptautiskajās tiesībās pastāvošo t.