Latvijas Republikas Satversmes 92.panta otrais teikums nosaka, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Procesuālā kārtība, ar kuru personas brīvības un tiesības tiek ierobežotas sakarā ar aizdomām par šis personas, iespējams, paveiktu noziedzīgu nodarījum, ir noteikta Kriminālprocesa likumā.

Kriminālprocesa likuma 6.pants nosaka, ka amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas (1) iemesls un (2) pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Tā Kriminālprocesa likuma 369.pants nosaka, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē. Savukārt Kriminālprocesa likuma 370. pants nosaka kriminālprocesa uzsākšanas pamatus, proti, (1) pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums vai, (2) ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.

Kriminālprocesa likuma 59. panta pirmā otrā daļa nosaka, ka atkarībā no [kriminālprocesā jau] iegūtajiem pierādījumiem pieņēmumus iedala šādi:

1) pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu - pret personu var uzsākt kriminālprocesu.

2) atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona - personu var aizturēt;

3) pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona - personu var turēt aizdomās;

4) pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram — procesa virzītājam uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu - personu var apsūdzēt;

5) prokurors — procesa virzītājs nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu – lietu var nodot tiesai, vai arī pieņemt citu Kriminālprocesa likuma 411.pantā minēto lēmumu vai risinājumu.

Atsevišķos gadījumos likums paredz fakta legālo prezumpciju, kur pierādīšanas pienākums tādējādi pāriet uz personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tā, piemēram, Kriminālprocesa likuma 125. pants nosaka, ka bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāmi šādi apstākļi, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais:

1) vispārzināmi fakti;

2) ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu citā kriminālprocesā konstatēti fakti;

3) likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi;

4) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus;

5) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus;

6) mūsdienu zinātnē, tehnikā, mākslā vai amatniecībā vispārpieņemtu izpētes metožu pareizība;

7) ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.

Tā, piemēram, ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesības vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi. Tāpat  ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, (1) ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un (2!) ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.

Kriminālprocesa likuma 126.pants nosaka, ka pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, vienlaikus nosakot, ka ja kriminālprocesā iesaistīta persona uzskata, ka kāds no legālā prezumpcijas  faktiem nav patiess, pienākums norādīt uz pierādījumiem par šā fakta neatbilstību īstenībai ir tai procesā iesaistītajai personai, kura to apgalvo, precizējot, ka ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai, kur ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

Secināms, ka Kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas faktu, atbildība par ko ir noteikta Krimināllikuma 195. pantā, var uzsākt tad, ja kompetentas iestādes rīcībā nonākušas ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm. Citiem vārdiem sakot, informācijai ir jāsatur divi elementi (1) ziņas par konkrētā valstī, ar kuru Latvijai ir attiecīgs starptautisks līgums, notikušu noziedzīgu nodarījumu, kas turklāt ir uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu arī Latvijā, kā arī (2) pamatotām aizdomām, ka mantas izcelsme ir saistīta ar šo noziedzīgo nodarījumu.

Diemžēl “naudas atmazgāšanas” skandāla ēnā sāktās “raganu medības” Satversmes 92. pantā noteiktās personu tiesības ir nonivelējušas. Kriminālprocesu aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu tagad var sākt pret jebkuru personu tāpēc vien, ka “mantas ir par daudz”. Bez jebkādām, pat mazākajām, aizdomām par jebkur pasaulē notikušu noziedzīgu nodarījumu. Tā, piemēram, 2020. gada 6. septembrī VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes muitas lietu izmeklēšanas daļas vecākā izmeklētāja I. Pankova ierosinājusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas, tas ir par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana lielā apmērā, par ko var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem (!), konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, pret ASV un Latvijas pilsoni Irēnu Kammloti, kura ar reisu Kopenhāgena–Rīga šā gada todien ieradās lidostā “Rīga”. No ASV uz savu dzimteni Latviju Irēna lidoja jau kopš 1996. gada, parasti deklarējot “skaidro naudu”. Protams, ne par kādu noziedzīgu nodarījumu, kurā šie naudas līdzekļi it kā būtu iegūti, ziņu I.Pankovai nebija, taču izmeklētājas klaji aplamā izpratne par pensijām un mantojuma tiesībām citās valstīs, tostarp ASV, izmeklētājā raisīja aizdomas, ko pēcāk nenosodīja arī izmeklētājas priekšniecība (skat., “Patīk tikai skaidra nauda? Piesargies! Varasiestādes noved izmisumā Irēnu, kura Latvijā ieradās ar 30 tūkstošiem dolāru somā”, LA.LV 17. novembris 2020: www.la.lv/patik-tikai-skaidra-nauda-piesargies).

Toreiz VID sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Teice-Mamaja “Latvijas Avīzei” norādīja, ka ir mainījies uzstādījums (saprotam – sāktas “raganu medības”) – stiprināt cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un mazināt noziedzīgi iegūtas skaidras naudas pārvietošanu pāri Latvijas un visas Eiropas Savienības ārējai robežai. Ir acīmredzams, ka šādi kriminālprocesi, ja vispār tiek ierosināti likumīgi (to ierosināšanai visticamāk nav pamata), tad klaji nelikumīga ir peronu tiesību ierobežošana šādi sāktajos kriminālprocesos, kas faktiski ir sākti vien faktu noskaidrošanai. Tā šo procesu uzraugošā prokurore atzina, ka izmeklētājas I. Pankovas lēmums noteikt I. Kammloti par aizdomās turēto bijis nepareizs, bet tas, prokurores (autoraprāt - aplamajā) ieskatā, neatbrīvojot sievieti no pienākuma iesniegt ziņas par arestētās naudas izcelsmes likumību.

Secināms, ka Kriminālprocesa likuma 126. panta trešā prim daļa, kas, tāpat kā tā ceturtā daļa, atbrīvo valsti no pienākuma atlīdzināt personai radīto kaitējumu un zaudējumus, ja persona savlaicīgi nav norādījusi uz mantas izcelsmes likumību vai savu alibi, tiek aplami iztulkota kā procesa virzītāja tiesības uz fakta legālo prezumpciju, kas tā nav. Tieši otrādi – šis pants to nenosaka, tāpat kā pienākumu liecināt pret sevi vai sadarboties ar izmeklēšanas iestādi, vien nosakot sekas šo tiesību izmantošanai.

Jo neglaimojošāk Latvijas valstij un tās sabiedrībai šāda VID Nodokļu un muitas policijas rīcība ir Ukrainas kara laikā, kad pret Ukrainas bēgļiem kriminālprocesi tiek sākti tāpēc vien, ka naudas viņiem ir par daudz, vai arī, piemēram, tāpēc, ka tā ir aizdomīgi sapakota “ģimenes galvas” somā. Bez ziņām par kādu pastrādātu noziedzīgu nodarījumu Ukrainā vai kur citur. Jo sliktāk, tā kā Ukrainas bēgļiem, kas ierodas Latvijā, lai to vien šķērsotu, te nav pastāvīgas dzīvesvietas, viņi dažkārt uz šo aizdomu pamata vien tiek aizturēti pat uz 48 stundām (!), pēcāk viņus pametot svešā valstī, kuru viņi bija cerējuši škērsot vien tranzītā atpakaļ uz Ukrainu, bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, jo visi iekrājumi un par Ukrainā pārdoto iedzīvi saņemtie naudas līdzekļi tiek konfiscēti (arestēti).

Par šādiem notikumiem, tostarp šī gada 26. jūnijā incidentu uz Latvijas ārējās robežas – citreiz, turpinājumā.