Ievads

Nacionālie bruņotie spēki ir valsts militārās aizsardzības sistēmas pamats, kas sadarbojas ar sabiedrotajiem spēkiem un sargā Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas. Vienlaikus NBS ir arī civilās kontroles subjekts. Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā prioritāte ir Latvijas militāro kaujas spēju stiprināšana, tādēļ izdevumi Latvijas aizsardzībai tiek palielināti.¹ Saeimas apstiprinātu aizsardzības budžetu galvenokārt veido iedzīvotāju un uzņēmumu samaksātie nodokļi. Autora ieskatā, būtiska nozīme ir civilai kontrolei pār NBS. Tajā pašā laikā šādas kontroles pamatprincipu noteikšana nav viegls uzdevums.² Par šo tēmu ir salīdzinoši maz publikāciju latviešu valodā, tādēļ šī raksta nolūks ir sniegt tiesībpolitisku ieskatu izvirzītajā jautājumā.

Filozofs Platons gandrīz pirms 2500 gadiem norādīja, ka valsts ir tā, kas kontrolē savus karavīrus jeb armiju.³ Savukārt 19. gadsimta prūšu ģenerālis Karls fon Klauzevics (Carl von Clausewitz) grāmatā “Par karu” (Vom Kriege, 1832)⁴ rakstīja: “Reālas pārmaiņas militārajā mākslā ir mainīgās politikas sekas. Tas nebūt nav pierādījums iespējai atdalīt vienu no otra, bet tieši otrādi – ir acīmredzams pierādījums to ciešai vienotībai. Tātad vēlreiz: karš ir politikas rīks; tam neizbēgami jābūt pēdējam; tas jāmēra ar politisku mēru. Tāpēc kara vadīšana savās galvenajās aprisēs ir pati politika, kas nomaina spalvu pret zobenu, bet tajā pašā laikā nepārstāj domāt pēc saviem likumiem.”⁵ Tātad valsts politikai jau izsenis ir nozīme tās bruņoto spēku pārvaldībā. Daudzās valstīs vienlaikus tiek risināti gan drošības (parasti – ar bruņoto spēku), gan arī pamattiesību jeb cilvēktiesību jautājumi. Respektīvi, ikvienai sabiedrībai ir tiesības dzīvot mierā, bez bailēm no ārējas vai iekšējas agresijas. Ir nepieciešama vienošanās sistēma ar bruņotajiem spēkiem un drošības dienestiem, jo tie ir centrālais elements. Savukārt institūcijas un procedūras nodrošina tiesiskumu un kārtību. Civilā jeb demokrātiskā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un drošības dienestiem, nodrošinot pārredzamību un atbildību, ir neatņemama šādas vienošanās sastāvdaļa.⁶ Citiem vārdiem – bruņoto spēku civilā kontrole (civil, democratic control) un uzraudzība vismaz daļēji atrisina šo jautājumu.⁷

Demokrātiskās valstīs valsts un sabiedrības drošība ir neatdalāmas,⁸ indivīda drošība ir nesaraujami saistīta ar valsts drošību.⁹ Nacionālie bruņotie spēki ir valsts aizsardzības stūrakmens.¹⁰ Parlamentārā un civilā kontrole pār NBS, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm tiek veikta, pamatojoties uz nacionālās drošības subjektu kompetenci. Jāuzsver, ka parlamentārā uzraudzība un civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem nav sinonīmi. Te vietā īss skaidrojums terminam “parlamentārā kontrole” un pazīmēm, kas to atšķir no civilās kontroles. Jāpiebilst, ka mūsdienu drošības apstākļos lomu un kompetenču izplūšana prasa lielāku politisko un militāro attiecību integrāciju, vienlaikus abām jomām izprotot vienai otras pasaules uzskatu, kaut arī tas nav vienkārši.¹¹

Viena no Saeimas funkcijām ir izpildvaras darba uzraudzība.¹² Parlamentārā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un valsts drošības iestādēm demokrātiskā valstī ir principiāli svarīga un tiek īstenota ar atbildīgas valdības starpniecību.¹³ Šāda principa mērķis ir novērst varas uzurpāciju un koncentrēšanos vienas personas vai personu grupas rokās. Tādēļ nepieciešama ne tikai valsts funkciju sadalīšana starp varas institūcijām, bet arī savstarpēja kontrole un līdzsvars, kur viena no izpausmēm ir parlamentārā kontrole.¹⁴ Jānorāda, ka parlamentā procedūras bieži ir ilgstošas, tam nav pieejamas speciālas zināšanas un informācija, kā tas, piemēram, ir izpildvarai. Līdz ar to valda uzskats, ka par drošības politiku (šī raksta kontekstā – bruņoto spēku (armed forces), izlūkošanas (intelligence services), robežsardzes (border security) darbības) primāri atbild izpildvara.