Ārvalstu vēstniecību imunitāte darba strīdu jautājumos

M. Jur. (Dist.) (Oxon) Mārtiņš Paparinskis, M. Phil. (Oxon) students, jurists zv. advokātu birojā “Sorainen un Vilgerts”

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.42(397), 8.11.2005.

Foto: no personiskā arhīva

Valsts imunitāte

Lai gan neviens no tiesas izvirzītajiem argumentiem nepārliecina par galīgā lēmuma pamatotību, ir pilnīgi iespējams, ka spēcīgāki argumenti ir meklējami tiesas neizvērtētajās tiesību normās. Tā kā tiesa uzskatīja, ka konkrēto strīdu tai liedz izskatīt diplomātiskā imunitāte, tiesai nebija nepieciešamības izvērtēt to, vai uz konkrēto gadījumu attiecas arī valsts imunitāte. Šāda tiesas pozīcija pilnībā ir saprotama no procesuālās ekonomijas principa perspektīvas, jo, atzīstot tiesisko attiecību par imūnu tās dalībnieku tiesiskā statusa dēļ, galīgo lēmumu nevar ietekmēt jautājums par to, vai tiesiskā attiecība ir imūna arī pašas tiesiskās attiecības dēļ. Tomēr, iepriekš noraidot visus tiesas izvirzītos argumentus, tiesiskā analīze neizbēgami ir jāpievērš valsts imunitātes jautājumam.
Valsts imunitāte vēsturiski ir tikusi saistīta ar divu starptautisko tiesību principu konfliktu, ko ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs Džons Maršals (John Marshall) identificēja lietā Šoneris Exchange pret MakFadonu.²⁷ Napoleona karu laikā Merilendas iedzīvotājiem piederošu šoneri sagrāba franču flote. Sliktu laika apstākļu dēļ šoneris bija spiests iegriezties Filadelfijas ostā, kur tā īpašnieki cēla in rem prasību par īpašuma atdošanu. No vienas puses, katrai valstij principā ir ekskluzīva jurisdikcija pār visu, kas atrodas tās teritorijā. Skatoties no šīs perspektīvas, ASV būtu tiesības izvērtēt prasību pēc būtības, jo šoneris atradās tās teritoriālajā jurisdikcijā. No otras puses, valstu suverenitāte un vienlīdzība ir līdzīgi fundamentāls starptautisko tiesību princips. Ja ASV tiesas iztiesātu šo lietu pēc būtības, tā izvērtētu citas suverēnas valsts rīcības tiesiskumu, lai gan par in parem non habet imperium (līdzīgs nevar valdīt pār līdzīgu). Dž.Maršals konfliktu atrisināja par labu valstu vienlīdzībai un atzina, ka uz šoneri attiecas imunitāte. Pastāv vairāki būtiski argumenti par labu valsts imunitātes pastāvēšanai. Pirmkārt, vienas valsts tiesām nebūs iespēja izpildīt spriedumus pret citu valsti.²⁸ Otrkārt, valstu neatkarība un vienlīdzība izslēdz iespēju vienai valstij spriest tiesu par citas valsts darbībām, personām vai īpašumu. Treškārt, ārvalstīm būtu jābūt tiesīgām uz tādu pašu imunitāti, kādu tiesas nodrošina pašu valstij.²⁹
Sākotnējā starptautisko tiesību norma bija absolūtā valsts imunitāte, un valstij A starptautiskās tiesības uzlika pienākumu garantēt imunitāti valstij B no valsts A tiesām pilnīgi visos jautājumos neatkarīgi no to tiesiskā rakstura. Citiem vārdiem sakot, klasiskā valsts imunitāte, līdzīgi kā diplomātiskā imunitāte, bija balstīta uz ratione personae kritērija. Valstīm arvien vairāk iesaistoties komerciālos darījumos, parādījās neapmierinātība ar tiesisko regulējumu, kas liedza tās sūdzēt tiesās pat par visprivāttiesiskākajām attiecībām. Sākotnēji kontinentālajā Eiropā un pamazām arī citās valstīs absolūtās imunitātes norma tika nomainīta ar ierobežotās imunitātes normu.³⁰ Šāda tiesiskā attīstība, lai gan novērsa acīmredzamu netaisnību pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, radīja daudz jaunu jautājumu attiecībā uz pareizo robežu, aiz kuras valsts darbība zaudē imunitāti. Lai gan no terminoloģiskā viedokļa diez vai kāds šobrīd nopietni apstrīdētu tēzi, ka starptautisko paražu tiesību norma ir ierobežotā imunitāte un ka imunitāte attiecas tikai uz publiskās varas aktiem (acta jure imperii), bet neattiecas uz privāttiesiskiem aktiem (acta jure gestionis),³¹ šo vispārīgo klauzulu piepildīšana ar konkrētu saturu var būt diezgan problemātiska. Dažādas tiesas un dažādi autori ir akcentējuši tiesiskās darbības raksturu (vai to var izdarīt jebkāds subjekts vai tikai valsts?), darbības mērķi (vai tas ir valstisks vai nē?) vai pat uzskatījuši par nepieciešamu piemērot abus kritērijus paralēli.³² Tā kā starptautisko paražu tiesību normas sava nekodificētā rakstura dēļ mazāk skaidras un sistēmiski prognozējamas, daudzas valstis ir pieņēmušas likumus par valsts imunitātes normām;³³ šajā jomā pastāv arī divas konvencijas – 1972.gada Eiropas konvencijas par valsts imunitāti (turpmāk – Eiropas konvencija)³⁴ un nesenā 2004.gada ANO Konvencija par valstu un to īpašumu imunitāti no jurisdikcijas (turpmāk – ANO konvencija).³⁵

a) Piemērojamās tiesību normas
Lai tiesa spētu atbildēt uz jautājumu, vai ASV vēstniecībai konkrētajā lietā ir valsts imunitāte, vispirms ir nepieciešams identificēt tiesību avotus, no kuriem ir iespējams smelties šī tiesību institūta saturu reglamentējošās normas. Tā kā nepastāv ne likums, ne Latvijai saistošs starptautisks līgums valstu imunitātes jautājumos, tiesai ir jāvērš skats uz starptautiskajām paražu tiesībām. Piemērojamo tiesību identificēšanas stadiju būtu iespējams analizēt no trīs pozīcijām, pirmkārt, vai starptautiskās paražu tiesības ir Latvijā piemērojams tiesību avots?, otrkārt, kā noskaidrot starptautisko paražu tiesību saturu, treškārt, kāda varētu būt likumdevēja motivācija, izvēloties atstāt regulējumu nekodificētā formā?
Uz pirmo jautājumu atbilde viennozīmīgi ir apstiprinoša. Nesenākais likumdevēja viedoklis ir skaidri pausts Administratīvā procesa likuma 1.panta astotajā daļā, kur starptautiskās paražu tiesības ir viens no uzskaitītajiem starptautisko normu paveidiem.³⁶ Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka: “No ANO Starptautiskās tiesas statūtu 38.