Pulcēšanās brīvība vairs nav Latvijas cilvēktiesību bārenīte

Mg.iur. Aleksejs Dimitrovs, Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs

[1] Raksta autors piedalījies divdesmit 8.Saeimas deputātu pieteikuma tapšanā, ar kuru tika apstrīdēta atsevišķu likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” (turpmāk – Sapulču likums) atbilstība Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme) un Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. 2006.gada 23.novembrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) publicēja spriedumu¹ šajā lietā (turpmāk – Spriedums), ar kuru apmierināja lielāko daļu pieteikuma iesniedzēja prasījumu.

[2] Sprieduma nozīmīgums izskaidrojams ar to, ka pēdējos gados likumdevēja rīcībā arvien vairāk bijusi novērojama tendence ierobežot pulcēšanās brīvības īstenošanu.² Spriedums lauzis šo tendenci, skaidri norādot, ka Sapulču likums ir būtiski jāliberalizē, lai tas atbilstu Satversmei.

[3] Šā raksta mērķis – sniegt ieskatu pušu argumentos un noskaidrot, kā tie ietekmējuši Spriedumu (jāatgādina, ka lieta izskatīta rakstveida procesā), kā arī novērtēt pašas Satversmes tiesas ieguldījumu pamattiesību aizsardzībā. Autors vēlas izteikt arī savas pārdomas par likumdevēja turpmāko rīcību, novēršot Spriedumā minētos Sapulču likuma trūkumus.

Pulcēšanās brīvības nozīme un ierobežošana 

[4] Starp pusēm nebija strīda par to, ka Sapulču likuma normu atbilstība Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 21.pantam – jāvērtē kopsakarā ar atbilstību Satversmes 103.pantam.³ Nebija strīda arī par to, ka pulcēšanās brīvība nav absolūta, bet pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.⁴ Tāpat nebija strīda par to, ka apstrīdētas normas ir ietvertas Sapulču likumā, kas (tāpat kā grozījumi Sapulču likumā) ir pieņemts un izsludināts pienācīgā kārtībā.

[5] Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka tiesības uz pulcēšanās brīvību atzīstamas par vienu no demokrātiskās sabiedrības pamatiem, tās nedrīkst interpretēt ierobežoti.⁵ Tieši otrādi, izņēmumu interpretācijai jābūt šaurai.⁶ Demokrātijā ar parlamentārās pārstāvniecības sistēmu un ierobežotām tiesībām piedalīties pārvaldē ar referenduma palīdzību pulcēšanās brīvībai ir fundamentāla un neaizstājama elementa svarīgums.⁷ Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeima atbildes rakstā šim jautājumam īpaši nepieskārās.

Satversmes tiesa atzīmēja, ka pulcēšanās brīvība ir būtisks tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnosacījums; tā līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie būtiskākajām personas politiskajām tiesībām; tā ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot Satversmes 103.pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts īstenotajai politikai vai arī to nosodīt, darīt zināmu plašākai sabiedrībai savu viedokli vai uzskatus.

Uzsverot pulcēšanās brīvības fundamentālo raksturu, Satversmes tiesa atsaucas tikai uz ārvalstu tiesību ekspertu viedokli⁸ un administratīvo tiesu praksi,⁹ nepieminot pieteikuma iesniedzēja citēto judikatūru. Pēc autora domām, šāda atsauce uz judikatūru tomēr būtu bijusi vēlama – tā var ietekmēt likumdevēja turpmāko rīcību, regulējot pulcēšanās brīvības īstenošanu.

Atribūtu izmantošana piketa laikā 

[6] Sapulču likuma 1.panta ceturtā daļa noteica, ka pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus, bet kura gaitā netiek teiktas runas, kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas.

[7] Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka vārdi “vai citiem atribūtiem” nepamatoti paplašina piketa definīciju. Jēdziens “citi atribūti” ļauj pašvaldībai vai policijai kvalificēt kā piketu gandrīz jebkuras personas vai personu grupas ierašanos publiskā vietā (piemēram, gadījumos, kad personām ir vienāda stila apģērbs, u.tml.). Šajā sakarā personas var sodīt, ja par minēto pasākumu nav iesniegts pieteikums. Ar ierobežojumu nevar panākt nevienu no Satversmes 116.pantā minētajiem mērķiem.¹⁰ Tāpat, analizējot apstrīdēto vārdu atbilstību Satversmei, jāņem vērā, ka viens no pulcēšanās brīvības mērķiem ir Satversmes 100.pantā garantēto tiesību uz vārda brīvību īstenošana.¹¹ Arī tiesības uz vārda brīvību ir viens no demokrātiskās sabiedrības pamatiem,¹² turklāt tās aizsargā ne tikai informācijas un uzskatu saturu, bet arī to izplatīšanas un paušanas formu.¹³

[8] Saeima norādīja, ka Sapulču likumā lietotie terminu skaidrojumi ir relatīvi. Tiem ļoti vispārīgi ir jāapraksta veidi, kā persona var īstenot Satversmes 103.pantā minētās tiesības, bet valsts – tai uzliktos pienākumus. Saeima uzsvēra, ka nav pamatotas pieteikuma iesniedzēja bažas par to, ka Sapulču likumā ietvertais piketa skaidrojums pieļauj nepamatotu personas administratīvo sodīšanu. Šo sodu uzliek tiesnesis, un to apelācijas un kasācijas tiesvedības kārtībā var pārsūdzēt administratīvajā tiesā, kas nodrošina pietiekamu tiesas kontroli, lai persona netiktu sodīta bez tiesiska un faktiska pamatojuma. Vārdi “vai citiem atribūtiem” tika ietverti ar Saeimas 2005.gada 3.novembra likumu; šādi tika labota neprecizitāte, kas tika pieļauta Sapulču likuma izstrādāšanas gaitā. Ja pulcēšanās ir organizēta vai publiski izsludināta, nav būtiskas nozīmes tam, kā pulcēšanās laikā tiks paustas idejas vai viedokļi. Likumā nav iespējams un nav nepieciešams ietvert pilnīgu izmantojamo palīglīdzekļu uzskaitījumu.

[9] Satversmes tiesa pamatā akceptēja Saeimas pozīciju. Tā norādīja, ka Sapulču likuma legāldefinīcijas ir relatīvas. Jau apspriežot Sapulču likuma 1997.gada 16.janvāra redakciju, tika izteikti iebildumi pret pārāk šauru piketa definīciju. Līdz 2005.gada 2.novembrim, kad tika pieņemti grozījumi Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, bija izsmeļoši uzskaitīti atribūti, kurus varēja izmantot piketa laikā. Ņemot vērā, ka par citu atribūtu izmantošanu teorētiski pastāvēja iespēja piketa dalībniekus sodīt par Sapulču likuma neievērošanu, Saeima paplašināja piketa definīciju, atsakoties no izsmeļoša skaidrojuma.