Prasība, lai pret privātpersonu piemērojamās normas būtu izsludinātas un publiski pieejamas, ir tiesiskas valsts principa elements, kuru konstitucionālais likumdevējs iekļāvis Satversmes 90. panta saturā.¹ Līdz ar to oficiāla publikācija veido vienu no būtiskākajiem elementiem valsts saiknē ar sabiedrību. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, līdz ar normatīvā akta izsludināšanu tiek izpildīts arī būtisks juridisks kritērijs attiecīgās normas spēkā esamības nodrošināšanai, proti, tiek fiksēts tās spēkā stāšanās brīdis. Taču dotais pants nav aplūkojams vienīgi no indivīdam piešķirto tiesību viedokļa, tas ir arī ikviena pienākums – saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 7. pantu neviens nevar aizbildināties ar spēkā esošo likumu un Ministru kabineta noteikumu nezināšanu un, pat ja aizbildinās, likumu un noteikumu nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Kaut arī minētās pamattiesības īstenošana, izpildot pieņemto normatīvo aktu izsludināšanas funkciju, jau šobrīd tiek nodrošināta, publicējot tos valsts oficiālajā laikrakstā, objektīvu iemeslu dēļ indivīda iespējas ikdienā praktiski izmantot normatīvos aktus to drukātajā formā ir visai ierobežotas.