1. Ievada nosacījumi

Piespiedu izpildes orgānu sistēmām un pašai izpildu lietvedības darbībai ir nacionāls raksturs, kas katrā valstī veidojas visdažādāko faktoru ietekmē. Mūsuprāt, pasaules piespiedu izpildes sistēmām ir piemērojamas divas pamata klasifikācijas. Uzreiz jāatzīmē, ka autora dotā klasifikācija, kā arī visas citas nav juridiski absolūtas, tomēr ļauj labāk izprast katras konkrētās valsts piespiedu izpildes sistēmas saturu.

2. Piespiedu izpildes sistēmu klasifikācija pēc profesijas organizācijas paņēmiena

Pirmās klasifikācijas pamatā ir tiesu izpildītāja (tiesu izpildītājs, судебный пристав, bailiff, huissiers de justice – šeit iespējami vairāki nosaukuma varianti) profesijas organizācijas veids, kā arī nevalstisko organizāciju dalības iespējas un robežas izpildes procesā. Vēsturiski pēc šī kritērija ir izveidojušies vairāki izpildu procesa pamata modeļi: publiski tiesiskais, nebudžeta (privāttiesiskais) un jauktais modelis – publiski tiesiskais ar dažādas pakāpes pielaidi privāttiesiskajai iniciatīvai.¹

Tīrā veidā izpildu procesa publiski tiesiskā (pēc formas pilnībā valsts) organizācija izveidojusies padomju laikā PSRS, kad gan tiesu izpildītājs, gan visu procesā iesaistīto izpildu organizāciju (tirdzniecības, novērtēšanas speciālisti un citi) darbinieki bija valsts ierēdņi. Atbilstoši publiski tiesisko izpildu procesa organizāciju raksturo pilnīgs valsts atbalsts visām tās jomām, privātas iniciatīvas trūkums, veicot atsevišķas izpildu darbības. Pašlaik tāda organizācija, iespējams, ir saglabājusies Ziemeļkorejā, Kubā, tomēr, par nožēlu, savākt ticamus materiālus par šo tēmu ir diezgan sarežģīti.

Izpildu procesa nebudžeta (privāttiesisko) organizāciju raksturo tas, ka tiesu izpildītāja profesija tiek organizēta uz liberāliem pamatiem, tiesu izpildītājs ir profesionālis, kas patstāvīgi organizē savu darbību un pilnībā uzņemas mantisko atbildību par sava darba rezultātiem. Tā piespiedu izpildes sistēma organizēta Francijā, Beļģijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Itālijā, Grieķijā un daudzās citās valstīs, kuras pēc Francijas Civilkodeksa parauga pārņēma franču liberālo juridisko profesiju organizācijas sistēmu. Lielbritānijā vienlaikus ar tiesu izpildītājiem – valsts amatpersonām – strādā arī no valsts budžeta līdzekļiem nefinansēti tiesu izpildītāji.²

Šajā gadījumā jāņem vērā, ka tiesu izpildītājs arī tad, ja viņa darbs ir privāttiesiski organizēts, nav neatkarīgs tai nozīmē, ka, īstenojot savu darbību, rīkojas pēc saviem ieskatiem. Viņš iegūst pilnvaras valsts vārdā, jo viņu amatā ieceļ Tieslietu ministrija un viņš darbojas esošās likumdošanas ietvaros, kas nosaka izpildu procedūru saturu un raksturu. Citas juridiskās profesijas, kas darbojas izpildu procesa jomā un kas ir saistītas ar īpašuma realizāciju, arī tiek īstenotas, kā, piemēram, Francijā, uz privāttiesiskajiem pamatiem. Šo liberālo izpildu procesa organizācijas sistēmu nesen ieviesa arī vairākas jaunās neatkarīgās valstis, piemēram, Lietuva, Latvija un Slovēnija.

Šī sistēma ir izdevīga valstij. Tā nekādā veidā nefinansē tiesu izpildītāju darbību, tieši pretēji, uzliek pašiem tiesu izpildītājiem izdevumu slogu saistībā ar pašfinansējumu un pilnu mantisko atbildību pret klientiem. Tā kā tiesu izpildītāja darba samaksa profesijas privāttiesiskajā organizācijā ir atkarīga no viņa darba rezultātiem, tad tiesu izpildītājs ir ieinteresēts, lai viņa darbība būtu maksimāli rezultatīva. Tiesu izpildītāji šajā modelī var brīvi pārvaldīt savas lietas.

Mūsdienu tiesu sistēmās daudz izplatītāks ir izpildes procesa organizācijas jauktais modelis – tiesu izpildītāja profesijas publiski tiesiskās organizācijas dažādās izpildu procesa stadijās tiek iesaistītas organizācijas, kas darbojas uz dažādiem organizatoriski tiesiskajiem pamatiem, piemēram, kas specializējas parādnieku un viņu īpašuma meklēšanā, parādnieka īpašuma novērtēšanā, uzglabāšanā un realizēšanā. Turklāt atkarībā no valsts izpildes procesa “privatizācijas” pakāpe ir atšķirīga. Piemēram, Vācijā tiesu izpildītājs, kaut arī ir tiesu sistēmas amatpersona, saņem daļu naudas līdzekļu, kas tiek maksāti par viņa funkciju izpildi.³

Tiesu izpildītāju profesijas publiski tiesiskā organizācija pastāv Zie­meļeiropas valstīs (piemēram, Zviedrijā, Somijā, Dānijā), Vācijā, ASV u. c.

ASV parādnieku meklē piedzinēja advokāti, kuri šajā darbā izmanto kā formālos (piemēram, iesniedzot pieprasījumu tiesai, kredītiestādēm), tā arī neformālos (piemēram, izmatojot privātdetektīvus) īpašuma meklēšanas ceļus. Piedzinējs arī var izmantot speciālo parādu piedziņas aģentūru pakalpojumus.⁴ Tādu aģentūru darbība izplatīta VFR, Dānijā, Zviedrijā, Somijā un var būt pietiekami veiksmīga.

Piemēram, Vācijā darbojas apmēram 650 firmu, kas nodarbojas ar parādu piedziņu, t. i., ar sava veida alternatīvu izpildi (pēc analoģijas ar strīdu risināšanas alternatīvajām metodēm). 453 no tām ir Federālās piedziņas sabiedrību asociācijas dalībnieces. Šī asociācija izdod profesionālās vadlīnijas brīvprātīgai ievērošanai un seko līdzi tās mērķa īstenošanai – garantēt likumā paredzētās piespiedu izpildes procedūras ievērošanu. Katru gadu asociācijas dalībnieki piedzen apmēram astoņus miljardus vācu marku. Tomēr, tā kā liela daļa šo summu tiek iegūta pēc atbilstošu pretenziju nosūtīšanas un līdz lietu iztiesāšanai, konkurences starp valsts un privātajām izpildes sistēmām nav. Sabiedrībām, kas nodarbojas ar piedziņu, nav piespiedu rakstura pilnvaru. Sabiedrību izdarītie pārkāpumi, kas atsevišķos gadījumos izpaužas kā morāles normu neievērošana, noved pie atbilstošu juridisku pasākumu īstenošanas attiecībā uz šādām firmām.⁵

3. Krievijas piespiedu izpildes sistēma

Krievijas sistēmu var attiecināt uz jaukto modeli, kur pie tiesu izpildītāju dienesta publiski tiesiskā statusa tiek pieļauta organizāciju ar visdažādāko organizatoriski tiesisko formu dalība piespiedu izpildē. Tiesu izpildītāju dienests mūsu valstī ir valsts pakļautībā, bet tiesu izpildītāji ir valsts amatpersonas. Tomēr salīdzinājumā ar agrāku likumdošanu un ņemot vērā jaunās sociāli ekonomiskās reālijas, tika mainīta īpašuma realizācijas un darbību kārtība. Tā, atbilstoši Civilprocesa kodeksa 400.–403. pantam dzīvojamās ēkas pārdeva tiesu izpildītājs publiskā izsolē, bet saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 398. pantu cits arestētais īpašums tiek pārdots komisijā valsts un kooperatīvajos veikalos.