Šīs tiesības vēl plašāk un detalizētāk ir formulētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kura Latvijā ir spēkā no 1997. gada 27. jūnija. Tā, piemēram, minētās konvencijas 8. panta 2. punkts paredz, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

Latvijā, īstenojot šo tiesību izņēmuma ierobežojumu, Operatīvās darbības likums noteic, ka operatīvā informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un citu veidu līdzekļiem) un operatīvā iekļūšana veicama tikai sevišķajā veidā un ar Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota AT tiesneša lēmumu (akceptu). Atļauju veikt šos operatīvās darbības pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trim mēnešiem un pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt, taču tikai uz laiku, kamēr attiecībā uz personu tiek veikta operatīvā izstrāde. Tiesneša atļauja vai tās atteikums noformējams rakstveidā, ievērojot klasificētas informācijas aizsardzības noteikumus.

Savukārt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedokli, vārdi "paredzēti likumā" konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē visupirms nozīmē, ka attiecīgajai darbībai ir jābūt pamatotai nacionālajās tiesību normās.