Ievads

Nepilngadīgo personu iesaiste kriminālprocesā ir viena no jutīgākajām krimināltiesību jomām, jo bērniem piemērojamie cilvēktiesību standarti pēc būtības atšķiras no pieaugušo standartiem. Atšķirībā no pieaugušajiem bērns tiek uzlūkots kā attīstībā esoša persona, kuras tiesību aizsardzībā izšķiroša nozīme ir vecumam, briedumam un nākotnes attīstības perspektīvai, tādēļ kriminālprocess bērna gadījumā uzskatāms par galēju līdzekli, priekšroku dodot audzinošai un atjaunojošai pieejai. Šāda pieeja ir būtisks ilgtspējīgas sabiedrības rādītājs, jo nepilngadīgo lietās pieņemtie lēmumi tieši ietekmē sociālo reintegrāciju, atkārtotas noziedzības risku un sabiedrības drošību ilgtermiņā.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Bērnu tiesību konvencijas 3. un 40. pants,¹Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pants,² kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pants³ konsekventi nostiprina bērna labāko interešu prioritātes principu un bērna tiesības uz attieksmi, kas respektē viņa cieņu, veicina personības attīstību un sekmē sociālo reintegrāciju. No šiem avotiem izriet nepārprotams valsts pienākums organizēt un piemērot arī kriminālprocesu atbilstoši bērna vecumam, briedumam un izpratnes līmenim pielāgotā veidā, nodrošinot audzinošu un atjaunojošu, nevis represīvu procesa mērķi.

Starptautiskajās un Eiropas bērnu tiesībās pēdējās desmitgadēs ir nostiprinājusies konceptuāla pāreja no represīvas reakcijas uz nepilngadīgo izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem uz audzinošu un atjaunojošu pieeju. Šīs pieejas centrā bērns tiek uzlūkots nevis kā sodāms subjekts, bet kā attīstībā esoša persona ar īpašām aizsardzības un atbalsta vajadzībām, kuras uzvedības korekcija un sociālā reintegrācija ir svarīgākas par formālu sodīšanu.

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk – FRA) pētījumi, bērniem draudzīgas justīcijas standarti un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra mērķtiecīgi apliecina, ka kriminālprocess bērnu lietās ir izmantojams tikai kā pēdējais līdzeklis un ka priekšroka dodama audzinošiem un individualizētiem risinājumiem. Bērna iesaiste kriminālprocesā ir problemātiska arī tādēļ, ka tas nereti rada emocionālu stresu un baiļu sajūtu, kavē spēju izprast procesu un tajā efektīvi piedalīties, kā arī var negatīvi ietekmēt bērna psihosociālo attīstību. Turklāt formāla, pieaugušajiem paredzēta kriminālprocesa vide parasti koncentrējas uz vainas konstatēšanu un sodīšanu, nevis uz uzvedības cēloņu izvērtēšanu. Tādēļ audzinošu risinājumu prioritāte veicina bērna sociālo reintegrāciju un mazina kriminālsodu sistēmas nelabvēlīgo ietekmi ilgtermiņā.

Šajā kontekstā arī Latvijas tiesību sistēmā bērniem paredzētā justīcija ir kļuvusi par būtisku krimināltiesību politikas reformu objektu, kura pilnveide prasa mērķtiecīgu pieejas maiņu. Tieslietu ministrijā patlaban noris darbs pie bērnu justīcijas tiesiskā regulējuma pārskatīšanas un modernizācijas, kur viena no centrālajām reformu jomām ir bērnu pārvirzīšanas nostiprināšana no kriminālsodu sistēmas uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmu.