Šā gada 5. decembrī Satversmes tiesa sadarbībā ar Vācijas Fondu starptautiskajai juridiskajai sadarbībai rīkoja konferenci par godu Satversmes 8. nodaļas "Cilvēka pamattiesības" desmitgadei. Konferencē piedalījās Satversmes tiesas esošie un bijušie tiesneši un darbinieki, citu Latvijas iestāžu pārstāvji, kā arī Vācijas Fonda starptautiskajai juridiskajai sadarbībai direktors Matiass Vekerlings (Matthias Weckerling), Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas bijusī tiesnese Kārina Grāshofa (Karin Graßhof) un Maksa Planka ārvalstu publisko tiesību un starptautisko tiesību institūta Heidelbergā zinātniskais līdzstrādnieks Matiass Hartvigs (Matthias Hartwig). Konferencē tika runāts par pamattiesību attīstības tendencēm, īpašu uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā pamattiesību aizsardzības efektivitāte un pagaidu noregulējums, kā arī sociālajām tiesībām un to aizsardzības īpatnībām.

Atklājot konferenci, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris norādīja, ka diskutēt par pamattiesību aizsardzību Satversmes tiesā ir nozīmīgi tieši tādēļ, ka Satversmes tiesa ir kā "pēdējais bastions" tiesvedībā nacionālajā līmenī. Tādēļ šī konference tika izmantota arī atskatam, vai Satversmes tiesa ir devusi pietiekamu ieguldījumu cilvēktiesību attīstībā. Izsakot pateicību par palīdzību un līdzdalību Vācijas viesiem, G. Kūtris uzsvēra ārvalstu pieredzes izpētes nozīmi: citas valstis bieži vien saskaras ar tām pašām problēmām cilvēktiesību aizsardzībā.

M. Vekerlings, pievēršot uzmanību vienai ko konferences pamattēmām – sociālajām tiesībām – norādīja, ka ekonomiskās krīzes laikā sociālo tiesību problēmu risināšanā lielāka loma būs nevis tiesām, bet gan politiķiem un uzņēmējiem. Taču, kā atzina M. Vekerlings, tiesiska valsts nav iespējama bez sociāla taisnīguma, bet tiesai, risinot sociālo tiesību jautājumus, ir stingri jāievēro varas dalīšanas princips, līdzsvarojot visu varu kompetenci un atbildību sociālo tiesību īstenošanā.

Satversmes tiesas pirmais priekšsēdētājs Aivars Endziņš savā runā atminējās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas laikus, kuros cilvēktiesību aizsardzībai tika pievērsta īpaša uzmanība. Kā norādīja A. Endziņš, brīva Latvija nav tikai neatkarīga valsts, bet gan valsts, kurā katrs indivīds bauda cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi, kurā nav apspiešanas un netaisnības. Satversmes 8. nodaļas pieņemšana bija tikai viens solis pretī cilvēktiesību īstenošanai. Taču šobrīd var atzīt, ka šī nodaļa "darbojas", un tas ir ne vien tiesu varas, bet arī likumdevēja, valdības, pašvaldību, cilvēktiesību aizsardzībai izveidoto institūciju, kā arī pašu personu, kas aktīvi aizstāvējuši savas tiesības, nopelns. Satversmes tiesai nereti bija jāveic atbildīgākais darbs, sniedzot Satversmē iekļauto normu interpretāciju, taču patlaban var apgalvot, ka Latvijā ir izveidota Eiropas mantojumam atbilstoša pamattiesību interpretācijas sistēma.

A. Endziņš izvirzīja arī jautājumu, vai Satversmes tiesas kolēģijas lēmumam par atteikšanos ierosināt lietu vienmēr ir jābūt galīgam. Viņš atgādināja, ka septiņu gadu laikā, kopš ir ieviests konstitucionālās sūdzības institūts, no aptuveni 1000 sūdzībām tikai ap 150 nonāca līdz lietas ierosināšanai.

Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Jānis Pleps savā referātā atzina, ka pamattiesības mūsdienās bieži vien tiek uzskatītas pat par vispārējiem tiesību principiem, neatkarīgi no tā, ko nolemj likumdevējs. Viņš norādīja arī uz pamattiesību attīstības tendencēm, proti, ka Latvija neveido savu atsevišķu pamattiesību standartu, bet, smeļoties pieredzi no citām valstīm, dod ieguldījumu vienota, demokrātiskajām vērtībām atbilstoša standarta izveidē: pamattiesību apjoms Latvijā nav šaurāks nekā paredzēts Latvijai saistošajos starptautiskajos dokumentos. Turklāt pamattiesības attīstās līdzās sabiedrībai, tajās tiek risinātas arvien jaunas, līdz šim nepieredzētas problēmas. Šādā skatījumā J. Pleps izvirzīja retorisku jautājumu, proti, vai pamattiesības, piemēram, Satversmes 115. pantā iekļautās, aizsargā tikai šodienas cilvēku, vai arī vēršas nākotnes perspektīvā.

Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes Juridiskā dienesta priekšniece Renāte Fila savā runā pievērsās cilvēktiesību ierobežojumiem ieslodzījuma vietās. Šie jautājumi ir īpaši aktuāli tādēļ, ka konstitucionālo sūdzību, ko iesniedz ieslodzījuma vietās esošās personas, skaits arvien pieaug. R. Fila pauda uzskatu, ka notiesātajai personai nevar būt tāds pats tiesību apjoms, kāds ir personai, kas ir palikusi likumpaklausīga par spīti visām dzīves grūtībām, jo pamattiesības vispirms ir paredzētas likumpaklausīgajiem. Tas, ka persona pārkāpj likumu, nozīmē, ka tā pati ierobežo savas iespējas izmantot visas konstitūcijā noteiktās pamattiesības. Jāteic, šis apgalvojums izraisīja interesi un veicināja diskusiju konferences dalībnieku vidū. M. Hartvigs norādīja, ka arī ieslodzītajiem piemīt visas pamattiesības, tās gan var ierobežot, bet ierobežojumi ir jānoteic likumdevējam. Savukārt Satversmes tiesas tiesneša palīdze Alla Spale norādīja, ka ieslodzīto personu pamattiesības var ierobežot, ja tās nav savietojamas ar ieslodzījuma vietas režīmu. Te var minēt, piemēram, pulcēšanās brīvību.

Konferences otrā daļa bija veltīta pamattiesību aizsardzības efektivitātes jautājumiem. Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma izteica domu, ka jēdziens "efektivitāte" juristam ir diezgan svešs. Meklējot jēdziena būtību ekonomikā un to attiecinot uz tiesībām, K. Krūma par tiesas efektivitātes kritērijiem izvirzīja tiesas uzticamību, judikatūras nostiprināšanu, procesa efektivitāti un tiesas spēju reaģēt uz aktuālajiem jautājumiem. Turpinot iztirzāt efektivitātes jautājumu, K. Krūma citastarp pievērsās aktuālajai teritorijas plānojumu problēmai, proti, vai šīs kategorijas lietas būtu jāskata Satversmes tiesai vai efektīvāks būtu administratīvās tiesas process. Turklāt tas, ka šobrīd nav paredzēts termiņa ierobežojums plānojumu apstrīdēšanai, var nonākt pretrunā ar tiesiskās stabilitātes principu, minēja tiesnese.

Satversmes tiesas tiesneša palīdze Dzintra Pededze, referējot par pagaidu noregulējuma problēmām Satversmes tiesas procesā, norādīja: lai arī Satversmes tiesas process ir ļoti kompakts, dažkārt pat neilgs laiks ir par garu. Taču šobrīd vienīgais paredzētais pagaidu noregulējuma veids ir tiesas sprieduma izpildes apturēšana. Pagaidu nolēmums var būt nepieciešams gadījumos, kad ir jānodrošina cilvēktiesību aizsardzība, jānovērš iespējamais būtiskais kaitējums, kā arī tad, ja citādi Satversmes tiesas sprieduma izpilde varētu kļūt neiespējama. No šāda viedokļa raugoties, jāatzīst, ka ir nepieciešami arī citi pagaidu noregulējuma veidi Satversmes tiesas procesā.

Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas (VFKT) bijusī tiesnese K. Grāshofa, runājot par pagaidu noregulējuma piemērošanu VFKT, norādīja, ka pagaidu noregulējuma galvenais mērķis ir pamattiesību aizskāruma novēršana pirms normas konstitucionalitātes pārbaudes. Turklāt, piemērojot pagaidu normu, netiek ņemtas vērā prognozes par lietas iznākumu, proti, vai sūdzība tiks apmierināta vai noraidīta. Tiesa, lemjot par pagaidu noregulējuma piemērošanu, izvērtē un līdzsvaro jautājumus par sekām gadījumos, ja pagaidu noregulējums netiek piemērots, bet sūdzība tiek apmierināta, un ja tiesa piemēro pagaidu noregulējumu, bet sūdzība netiek apmierināta. Lēmums par pagaidu noregulējuma piemērošanu tiek pieņemts, izvērtējot iespējamo seku smagumu abos gadījumos.

Satversmes tiesas bijusī tiesnese Ilma Čepāne uzstājās ar referātu "Sabiedrības tiesību aizsardzības efektivitāte teritorijas plānošanas lietās". Globālo vides pārmaiņu kontekstā izpratne par vides tiesībām visā pasaulē mainās ļoti strauji, minēja I. Čepāne. Kā viens no strīdīgiem jautājumiem ir nevalstisko organizāciju tiesības vērsties Satversmes tiesā par Satversmes 115. pantā paredzēto tiesību aizskārumiem. I. Čepāne norādīja, ka šīs tiesības piemīt arī juridiskajām personām un ir jānošķir organizācijas, kurām būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā par Satversmes 115. panta pārkāpumiem; iespējams, šādu organizāciju kritēriji ir jānoteic Satversmes tiesas likumā. Viņa pauda pārliecību, ka nevalstiskās organizācijas, kas darbojas vides jomā, pilda sargsuņa lomu vides tiesībās.

Konferences noslēdzošā daļa tika veltīta sociālo tiesību jautājumiem. Satversmes tiesas tiesneša palīdze Anita Kovaļevska pievērsa uzmanību sociālo tiesību ierobežojumu izvērtēšanai. Viņa norādīja, ka Satversmes tiesa, vērtējot pamattiesību ierobežojumus, visbiežāk izmanto shēmu, ko jau var saukt par klasisku, proti, vērtē, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Savukārt lietās par sociālo tiesību ierobežojumiem Satversmes tiesa ir izstrādājusi arī jaunu pieeju. Tā kā sociālajās tiesībās, atšķirībā no politiskajām un pilsoniskajām tiesībām, likumdevējam ir daudz lielāka izvēles brīvība, tiesa vērtē, pirmkārt, vai valsts nav vispār atteikusies no noteikto tiesību īstenošanas, otrkārt, vai tiesības ir īstenotas vismaz minimālā līmenī un, treškārt, vai tika ievēroti vispārējie tiesību principi. Taču, kā norādīja A. Kovaļevska, arī sociālo tiesību lietās Satversmes tiesa ir izmantojusi "klasisko" ierobežojuma vērtēšanas shēmu, taču jaunā pieeja galvenokārt tiek izmantota lietās, kad strīds ir nevis par sociālo tiesību īstenošanu vispār, bet gan par šo tiesību un no valsts saņemto pakalpojumu apjomu.

Ministru kabineta pārstāve Satversmes tiesā Inese Nikuļceva savā runā analizēja vienlīdzības principa un sociālo tiesību mijiedarbību, paužot pārliecību, ka no sociālo tiesību būtības izriet jebkādas diskriminācijas vai nevienlīdzības aizliegums šo tiesību īstenošanā. Viņa norādīja, ka Satversmes tiesas spriedumos ietvertā sociālo tiesību interpretācija ir ārkārtīgi nozīmīga valsts pārvaldes institūciju darbā, izstrādājot normatīvos aktus un īstenojot šīs tiesības.

Maksa Planka ārvalstu publisko tiesību un starptautisko tiesību institūta Heidelbergā zinātniskais līdzstrādnieks M. Hartvigs savā runā sniedza salīdzinošu pārskatu par sociālo tiesību aizsardzības īpatnībām vairākās Eiropas valstīs. Vācijā sociālās tiesības normatīvajos aktos ir definētas ļoti minimāli, taču judikatūra ir ļoti plaša, tajā ir nostiprināta, piemēram, ģimenes, bērnu, mātes aizsardzība, tiesības izvēlēties profesiju, īpašuma tiesību aspekti. Atsevišķos gadījumos VFKT izvēlas nepasludināt strīdus normu par spēkā neesošu, bet gan atzīst to par nesaderīgu ar konstitūciju, ļaujot likumdevējam izvēlēties piemērotāko risinājumu, proti, ja norma neatbilst vienlīdzības principam, likumdevējs pēc savas gribas var sašaurināt vai paplašināt pakalpojuma saņēmēju loku. Savukārt Francijā tiek sagaidīta jauna pieredze pamattiesību aizsardzībā: no šā gada vidus šīs valsts iedzīvotājiem ir iespēja vērsties ar sūdzībām Konstitucionālajā padomē.

M. Hartvigs savā runā atgādināja arī judikatūrā plaši nostiprināto atziņu, ka tiesai jāņem vērā valsts finansiālās iespējas. Tomēr tiesas iespējas izvērtēt spriedumu ietekmi uz valsts finanšu sistēmu ir ierobežotas, tādēļ sociālajās tiesībās izvēle daudzkārt jāatstāj likumdevēja ziņā.

Konferences noslēdzošajā diskusijā tās dalībnieki pievērsās gan Eiropas Kopienu tiesas ieguldījumam pamattiesību attīstībā, gan pamattiesību attīstības vēsturei un nākotnes tendencēm, gan citiem konferencē iekļautajiem tematiem. Noslēdzot konferenci, M. Vekerlings pauda gandarījumu par veiksmīgo sadarbību starp Vācijas Federālo konstitucionālo tiesu, Vācijas Fondu starptautiskajai juridiskajai sadarbībai un Satversmes tiesu. Savukārt Satversmes tiesas priekšsēdētājs, apkopojot konferencē runāto, vēlreiz atgādināja starptautisku diskusiju nozīmi, jo daudzas valstis saskaras ar līdzīgām problēmām pamattiesību aizsardzībā.

Līna Kovalevska,
Satversmes tiesas preses sekretāre