Pamattiesību konstitucionālā re­-gulējuma ģenēze ir viens no komplicētākajiem jautājumiem Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē. Līdztekus tam tikpat sarežģītas un daudzslāņainas varētu būt latgaliešu attiecības ar Satversmi.³ Apstāklis, ka tikai 1998. gada 15. oktobrī Satversme tika papildināta ar pamattiesību katalogu, nenozīmē, ka līdz tam pamattiesībām Latvijā nebija konstitucionāla ranga vai Latvijā pilnā mērā netika nodrošināta demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstoša pamattiesību kataloga īstenošana.

Pamattiesību aizsākumi

Cilvēktiesību idejas tika formulētas antīko grieķu un romiešu filozofu (īpaši stoiķu) mācībās un tālāk attīstītas kristīgo filozofu darbos par dabisko tiesību un pozitīvo likumu nošķiršanu. Klasiskais priekšstats par cilvēktiesībām izveidojās tikai jauno laiku Eiropas filozofijā.⁴ Profesors Karls Šmits gan kā pirmos pamattiesību katalogus minējis Ziemeļamerikas kolonijās tapušās cilvēktiesību deklarācijas, lai arī tajā pašā laikā atzinis, ka atsevišķas cilvēktiesības kā kārtu privilēģijas tikušas noteiktas jau viduslaikos un jauno laiku sākumā.⁵

Lai arī Latvijas valsts ir proklamēta tikai XX gadsimta sākumā, Latvijas teritorijā cilvēktiesību ideja attīstījās līdztekus šīs idejas attīstībai visā kontinentālajā Eiropā. Atsevišķu kārtu tiesības, kurām ir pamattiesību raksturs, var sastapt vairākos Latvijas tiesību avotos. Piemēram, Sigismunda Augusta privilēģijas XVIII punkts garantēja muižniekiem tiesības netikt sodītiem, ja viņus lietā iepriekš nebūtu nopratinājuši, kā arī noteica, ka muižnieka mantas atsavināšana var notikt tikai uz likumīga sprieduma pamata.⁶ Stefana Batorija Livonijas konstitūcijas 3. punkts pieļāva Livonijā reliģijas brīvību, kad līdztekus katoļu ticībai varēja brīvi lietot Augsburgas konfesiju.⁷ Latvijas tiesību vēsturē par pirmo rakstīto konstitūciju šajā teritorijā tiek uzskatīta Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada 18. marta Valdības formula (Formula Regiminis).⁸ Valdības formulā atbilstoši tā laika jaunākajām jurisprudences atziņām bija ietvertas arī pavalstnieku pamattiesības garantējošas normas, piemēram, muižnieku un pilsētnieku īpašuma neaizskaramības garantijas, ticības brīvība, vienlīdzība likuma priekšā neatkarīgi no reliģiskās piederības, kā arī, netieši, tiesības uz tiesas aizsardzību.⁹

Tāpat nav noliedzama to valstu, kurām atšķirīgos laika posmos ir bijušas pakļautas atsevišķas Latvijas teritorijas daļas, konstitucionālās pieredzes, tostarp šo valstu konstitucionālā ranga aktu, ietekme uz Latvijas konstitucionālajām tiesībām un pamattiesību izpratnes veidošanos.¹⁰ Šajā kontekstā sevišķi nozīmīga vieta varētu būt Krievijas impērijas absolūtās monarhijas pārveidošanai par konstitucionālu monarhiju, 1906. gada Krievijas impērijas pamatlikumiem, kā arī 1917. gada Februāra revolūcijas idejām un konstitucionālajām reformām. Taču Latvija kā neatkarīga valsts, kas pati noteic savu valsts iekārtu, tika proklamēta tikai 1918. gada 18. novembrī. Pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas arī Latvijas politiķiem un juristiem vajadzēja risināt jautājumu par to, vai pamattiesību katalogs būtu ietverams jaunās valsts konstitūcijā.

Pirmā pagaidu satversme

1918. gada 17. novembrī Latvijas politisko partiju pārstāvji, izšķiroties par valsts dibināšanu, pasludināja sevi par Latvijas Tautas padomi, kurai līdz Satversmes sapulces sanākšanai pieder suverēnā valsts vara, kā arī pieņēma Latvijas Tautas padomes politisko platformu.¹¹ Kā tās komentārā rakstīja Tautas padomes sekretārs Erasts Bite, "viņa ir ļoti īsiņa, jo sastāv tikai no 7 pantiem".¹² Vērtējot šo aktu, jāņem vērā, ka tas tika izstrādāts lielā steigā un tajā ir "apvienoti divi uzdevumi: dot pagaidsatversmes galvenos noteikumus un atzīmēt pagaidvaldības darbības programmas svarīgākos punktus".¹³ Līdz ar to Tautas padomes politiskā platforma valsts iekārtas pamatjautājumus regulē tikai daļēji, plašu uzmanību veltot Pagaidu valdības politiskajiem mērķiem līdz Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanai. Šajā aspektā Tautas padomes politiskā platforma radikāli atšķīrās no savu kaimiņvalstu – Lietuvas¹⁴ un Polijas¹⁵ – pirmajām pagaidu konstitūcijām. Komentējot Tautas padomes politisko platformu, asociētais profesors Ringolds Balodis pamatoti rakstījis: "Tajā iekļautās konstitucionālās normas bija pārāk izplūdušas un virspusējas. [..] Tas liecina par lielu dokumenta ideoloģiski politisko nozīmi, nevis par tā nopietnu juridisku vērtību."¹⁶

Taču tajā pašā laikā divas no septiņām Tautas padomes politiskās platformas nodaļām bija veltītas pamattiesībām. Tautas padomes politiskās platformas IV nodaļa¹⁷ noteica cittautiešu tiesības, savukārt V nodaļa¹⁸ paredzēja pilsoniskās brīvības. Komentējot Latvijas Tautas padomes politisko platformu, profesors Kārlis Dišlers šajā aspektā norādījis: "Vispirms atzītas nacionālo minoritāšu tiesības piedalīties Tautas padomē un pagaidu valdībā – kā redzams, nolūkā pievilkt arī cittautiešus jau no paša sākuma grūtajā un svarīgajā valsts organizēšanas darbā. Nacionālajām minoritātēm atzītas neierobežotas politiskās tiesības (vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanas) un apsolīts nodrošināt viņu kulturālās un nacionālās intereses pamatlikumos. Šis pēdējais solījums, protams, nevarēja saistīt Satversmes sapulci, un pieņemtajā satversmē arī neatrodam nacionālo minoritāšu tiesību garantijas, kas, protams, nenozīmē, ka viņām šīs tiesības tiktu liegtas vai ierobežotas. Piektajā nodaļā atrodam solījumu nodrošināt vārda, sapulču un biedrošanās brīvības ar valdības noteikumiem."¹⁹

Līdztekus pagaidu satversmē ietvertajām normām par pamattiesībām Latvijas valsts dibinātāji runāja Latvijas Republikas proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis savu runu noslēdza ar vārdiem: "Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai."²⁰ Mūsdienās ir atzīts, ka Ministru prezidenta runa atspoguļo Pagaidu valdības politisko izvēli – Latviju veidot kā demokrātisku, sociāli orientētu valsti, kur valdītu taisnīgums.²¹ Šāda valsts bez šaubām atzīst un nodrošina gan cittautiešu tiesības, gan arī personas pamattiesības. Kā rakstījis profesors Aivars Endziņš, 1918. gada novembrī Latvijas sarkanbaltsarkanajā karogā tika rakstītas demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības. "Arī toreiz tiesiskas valsts ideja bija pašsaprotama un nepieciešama sastāvdaļa sapnī par Latvijas valstiskumu."²²

Uz šo apstākli savulaik precīzi norādījuši trīs Satversmes tiesas tiesneši savās atsevišķajās domās: "Latvijas valsts jau no tās dibināšanas pirmsākumiem ir iestājusies par demo­krātiskām vērtībām, turklāt jēdziena "demokrātija" izpratni tā saistījusi ar citu demokrātisko valstu pieredzi. Tā, 1918. gadā izveidotā Pagaidu valdība attiecībā uz politiskajām un pilsoniskajām vērtībām deklarēja, ka tās "mērķis valsts labklājības ziņā ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem visas demokrātiskas valsts tiesības. Ar neatlaidīgu gribu Valdība izvedīs dzīvē pilsoņu tiesības, kādas jau sen bauda visas demokrātiskās valstis." Pagaidu valdība arī deklarēja, ka tā "negrib piekopt nekur apspiešanas politiku, bet stāvēt uz jaunlaiku demokrātiskas valsts principiem". Arī izstrādājot un apspriežot Satversmes projektu, Satversmes sapulces locekļi daudzas reizes ir atsaukušies uz tā laika demokrātisko valstu pieredzi, tādējādi apliecinādami Latvijas valstī veidojamās iekārtas organisko saistību ar citām progresīvajām valstīm."²³

Otrā pagaidu satversme

Pēc Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 1. maijā tā sāka darbu pie Latvijas Republikas Satversmes izstrādāšanas. Tā kā šis darbs tika prognozēts kā gana ilgs, Latvijas Satversmes sapulce sākotnēji pieņēma otro pagaidu satversmi – 1920. gada 27. maija Deklarāciju par Latvijas valsti²⁴ un 1920. gada 1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus.²⁵

Pagaidu noteikumu uzdevums, kā uz to jau norāda pats akta nosaukums, bija pagaidu stāvokļa regulēšana.²⁶ Ilga šo noteikumu spēkā esamība netika plānota. Satversmes sapulces loceklis Jānis Purgals atzina: "Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu raksturs, t. i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā konstitūcija."²⁷

Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos bija 12 panti, kuros lakoniski tika formulēti Latvijas Satversmes sapulces uzdevumi un pilnvaru termiņš, kā arī regulētas valsts varas orgānu savstarpējās attiecības. Salīdzinot ar Tautas padomes politisko platformu, attiecīgais regulējums bija krietni noteiktāk izstrādāts un atgādināja konstitūcijām raksturīgu tekstu.

Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos pamattiesībām bija veltīts to 9. pants.²⁸ Profesors K. Dišlers, komentējot šo normu, norādījis: "Šinī īsajā aktā atrodam arī pazīstamāko pilsonisko brīvību garantiju."²⁹ Viņš arī rakstījis: "Pagaidu noteikumu devītajam pantam deklaratīvs raksturs: tur tiek deklarētas tā sauktās pilsoņu brīvības: personas, dzīvokļa un korespondences neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streiku, sapulču un biedrošanās brīvības, kuras nodrošināmas ar attiecīgiem likumiem. Pēc Franču lielās revolūcijas "Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijas" parauga tamlīdzīgi deklaratīvi panti vai pat veselas deklaratīva rakstura nodaļas atrodamas gandrīz visās konstitūcijās. Pārejas laikmetos, kamēr minētās pilsoņu brīvības vēl nav nodrošinātas ar attiecīgiem likumiem, šādu deklaratīvu pantu praktiskā nozīme nav liela, bet viņu galvenā vērtība pastāv iekš tam, ka viņos izteiktie principi saistoši priekš likumdevēja. Tā arī Latvijas pagaidu konstitūcijas 9. pantam tā paliekošā nozīme, ka viņš saistošs priekš turpmākiem likumdevējiem, kuru pienākums būs – "noteikt un nodrošināt" minētās pilsoņu brīvības, bet kuri nekādā ziņā nedrīkstēs aizskart vai ierobežot pašu Satversmes sapulces deklarēto pilsoņu brīvību principu."³⁰

Satversmes otrā daļa

Satversmes sapulce, sākot darbu pie Satversmes teksta izstrādāšanas, izveidoja speciālu Satversmes komisiju. Satversmes komisijas otrajā sēdē tika nolemts izveidot trīs apakškomisijas, kas izstrādātu projektu par valsts varas organizāciju, par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, kā arī par tautas priekšstāvniecības vēlēšanu kārtību.³¹ Tas atspoguļoja sākotnējo ieceri, ka Satversmei būs trīs daļas, kurās tiks regulēta valsts varas organizācija, pilsoņu tiesības un pienākumi, kā arī Saeimas vēlēšanu kārtība. Pēcāk Satversmes komisija atteicās no šī plāna un jautājumus, kas saistīti ar Saeimas vēlēšanām, nolēma regulēt atsevišķā likumā, saglabājot divdaļīgas Satversmes ideju.³²

Satversmes komisijas otrā apakškomisija izstrādāja Satversmes otrās daļas "Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem" projektu. Tas tika apspriests gan apakškomisijā, gan Satversmes komisijā, gan arī Satversmes sapulces sēdēs. Kā atmiņās raksta viens no pazīstamākajiem Satversmes autoriem Fēlikss Cielēns, "abas apakškomisijas un kopējā satversmes komisija strādāja ļoti daudz un ļoti rūpīgi. Visus projektus apsprieda trijos lasījumos apakškomisijā un pēc tam vēl trīs lasījumos kopējā komisijā. Pirmajā lasījumā notika vispārējas debates un abos pārējos apspriešana pa pantiem".³³

Satversmes komisijas otrā apakškomisija par paraugu Satversmes otrās daļas projektam ņēma Vācijas 1919. gada 11. augusta t. s. Veimāras konstitūciju. To tajā laikā uzskatīja par modernāko Eiropā un par "konstitucionālās likumdošanas pēdējo vārdu".³⁴ Profesors K. Dišlers skaidri uzrāda Veimāras konstitūciju kā Satversmes otrās daļas iedvesmas avotu.³⁵ Arī F. Cielēns, kurš kopumā gana asi noraidīja ideju, ka Latvijas Satversme "pārkopēta" no Veimāras konstitūcijas,³⁶ tomēr attiecībā uz Satversmes otro daļu skaidri norādīja, ka to "komisija bija izstrādājusi vācu satversmes ietekmē",³⁷ projektam "pamatā liktas jaunās Veimāras satversmes attiecīgās daļas".³⁸

Satversmes otrās daļas projekts paredzēja daudz pilsonisko un politisko personas tiesību un brīvību: personas, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību, vārda, apziņas, ticības, pārvietošanās, pulcēšanās, biedrošanās, zinātnes un mākslas brīvību, kā arī tiesības uz īpašumu.

Līdztekus tam Satversmes otrās daļas projektā bija ietverti panti, kas paredzēja valsts pienākumu aizsargāt mazākumtautību nacionāli kulturālās autonomiju, mākslas, vēstures un dabas pieminekļus, kā arī laulību kā ģimenes pamatu. Valstij tika uzlikts arī par pienākumu nodrošināt zinātņu un mākslu pieejamību, kā arī iespēju ikvienam pilsonim obligāti mācīties divpadsmit gadus. Tāpat Satversmes otrajā daļā tika ietverts pilsoņu vienlīdzības princips, nāves soda aizliegums un privātīpašuma piespiedu atsavināšanas pamati. Tika noteikta arī valsts šķirtība no baznīcas.

Satversmes otrā daļa skāra arī sociālos jautājumus, paredzot, ka "streiks ir likumīgs saimnieciskās cīņas līdzeklis" un "Latvijas pilsoņu fiziskais un garīgais darbs un viņu ražojumi atrodas valsts aizsardzībā".

Projektā līdztekus pamattiesību regulējumam bija plānots noteikt aizliegumu Latvijas pilsoņiem saņemt citu valstu apbalvojumus, kā arī aizliegumu Latvijas valstij piešķirt apbalvojumus. Tāpat tika atceltas kārtas, muižniecības un citi tituli. Projektā bija ietverts arī jezuītu ordeņa darbības aizliegums un noteikums, ka pasts un telegrāfs ir valsts monopols, kā arī formulēts princips, ka valstij pieder dzelzceļi, ūdensceļi un citi satiksmes ceļi ar vispārēju nozīmi.

Pamattiesības tika deklarētas ar piebildi, ka tās var ierobežot ar likumu, ja to prasa atsevišķas intereses. Tāpat tika iekļauts speciāls pants, kas piešķīra Ministru kabinetam izņēmuma stāvokļa apstākļos apturēt vai ierobežot vairāku Satversmes otrās daļas normu piemērošanu.

Atšķirībā no Satversmes pirmās daļas apspriešanas, kur diskusijas raisījās tikai par dažiem jautājumiem, Satversmes otrās daļas izskatīšana Satversmes sapulcē notika pilnīgi pretēji – asi debatējot par daudziem jautājumiem.

Satversmes komisijas referents Andrejs Kuršinskis gan uzsvēra, ka "otrā daļa grib dot pirmai daļai to demokrātisko saturu, bez kura pirmā zaudē daudz no savas nozīmes, jo skaidri redzams, ja mums nebūs pilsoņu, kuriem ir pilsoņu tiesības, ja mūsu pilsoņu vairākums paliks bez šīm tiesībām, tad mūsu pilsoņi arī nespēs izmantot, tālāk izbūvēt un uzturēt to valsts iekārtu, kas paredzēta mūsu satversmes pirmajā daļā".³⁹ Tomēr liela daļa Satversmes sapulces locekļu tā nedomāja. Satversmes sapulces loceklis Andrejs Petrevics atzina: "Še – atvainojiet par izteicienu – ir ļoti daudz pelavu un pārāk maz graudu. Ja mēs piegriezīsimies atsevišķiem šīs Satversmes pantiem un paskatīsimies, ko tie īstenībā dod, tad mums būs jāsaka, ka tā bez tukšas solīšanas nedod nekā, ka solījumu forma neietver sevī ne mazākā satura lielākā daļā no priekšā celtiem pantiem."⁴⁰ Zināmu rezumējumu par Satversmes sapulces noskaņu sniedza Arveds Bergs: "Šai otrai daļai lielā mērā ir tikai deklarācijas raksturs. Tur ir uzstādītas zināmas tēzes, kurām saturs tikai nākotnē būs jādod. Šī daļa pati par sevi neko nedod. Tāpēc ceļas jautājums, vai šī otrā daļa vispār ir vajadzīga."⁴¹

Izskatot Satversmes otro daļu trešajā lasījumā 1922. gada 5. aprīlī, Latvijas Satversmes sapulce to noraidīja (62 deputāti balsoja "par", 6 deputāti bija "pret", savukārt atturējās 62 deputāti). Vēsturē kā iemeslu, kāpēc Satversmes otrā daļa netika pieņemta, parasti norāda Latgales deputātu nostāju, kurus neapmierināja Satversmes sapulces vairākuma lēmums šķirt baznīcu no valsts un nepiešķirt pašpārvaldes tiesības Latgalei.⁴² Tomēr daudz būtiskāka bija diskusija par streiku kā likumīgu cīņas līdzekli kā ekonomiskā, tā politiskā ziņā. Tā kā Satversmes sapulces vairākums noraidīja streika tiesību ietveršanu Satversmes otrajā daļā, tās trešajā lasījumā sociāldemokrāti atturējās. Lielā mērā tieši sociāldemokrātu, nevis latgaliešu balsis bija tās, kas noteica Satversmes otrās daļas noraidīšanu.⁴³

Vērtējot Satversmes otrās daļas projektu, trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde rakstījis: "Pamatnoteikumu noraidīšana par pilsoņu tiesībām un brīvībām bija manāms zaudējums Satversmes sapulces konstitucionālajā darbībā. Kaut arī šīs pašas tiesības vēlāk nodrošināja Latvijas pilsoņiem atsevišķos likumos, tad tomēr šo tiesību noteikšanai pamatlikumā būtu bijusi liela nozīme demokrātiskas sadzīves principu nostiprināšanā tautā. Ar Satversmes II daļas pieņemšanu būtu pakalpots Latvijas tiesību iekārtai kā formāli juridiski, tā psiholoģiski un idejiski. Latviešu tiesību apziņa būtu guvusi derīgus impulsus."⁴⁴ Savukārt profesors Valdis Blūzma jau no mūsdienu perspektīvas ir atzinis: "Tiesības un pienākumi likumprojektā netika pasniegti konsekventā sistēmā, bet gan samērā haotiski. Kaut arī, sastādot Satversmes 2. daļas likumprojektu, tā autori lielākoties vadījušies pēc Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919) otrās daļas, par ko liecina ne tikai pantu izkārtojums, bet arī normas un to formulējumi, kas dažbrīd vienkārši pārtulkoti no attiecīgā Vācijas avota, tomēr jāatzīst, ka Latvijas Satversmes 2. daļas likumprojekts kvalitātes ziņā atpalika no attiecīgās Veimāras konstitūcijas daļas, jo tajā tika atmests dalījums nodaļās atbilstoši cilvēku un pilsoņu tiesību klasifikācijai. Likumprojektā arī netika pieminētas vairākas svarīgas pilsoņu tiesības un pienākumi [..] Neskatoties uz šīm nepilnībām un trūkumiem, Satversmes otrās daļas pieņemšana būtu sekmējusi tiesiskas valsts attīstību Latvijā."⁴⁵

Pamattiesības parlamentārisma periodā

Latvijas Satversmes sapulce un arī lielā mērā valdošais viedoklis tiesību zinātnē 1922. gadā Satversmes otrās daļas noraidīšanu neuztvēra kā būtisku neveiksmi vai konstitūcijas nepilnību. Tikai atsevišķi autori īpaši akcentēja šo trūkumu.

Baltvācu jurists Baldvins fon Disterlo, sniedzot pirmo Satversmes komentāru, norādīja: "Vispirms krīt acīs, ka [konstitūcijas pantos] nav nekādu nosacījumu par pilsoņu vispārējiem pienākumiem un tiesībām, kādi nosacījumi parasti tiek uzņemti likumos par valsts satversmi, ar ko viņiem nodrošināta lielāka patstāvība un negrozāmība. Krievijas 1906. gada pamatlikumos jautājumam par pavalstnieku tiesībām un pienākumiem bija atvēlēta vesela (VIII) nodaļa, kura sastāvēja no 15 atsevišķiem pantiem, un pat 1920. gada 1. jūnijā pieņemtos Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos bija ievietots, 9. panta veidā, aizrādījums uz to, ka Latvijā pastāv personas un dzīvokļa neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču un biedrošanās brīvība, kā arī korespondences neaizskaramība. Ievērojot, ka augšminēti pagaidu noteikumi [..] katrā ziņā uzskatāmi par atvietotiem ar Latvijas Republikas tagadējo Satversmi, [..] jānāk – pēc vispārējiem likumu iztulkošanas principiem – pie slēdziena, ka noteikumu 9. pants pavisam atcelts, kamēr Saeimā parastā likumdošanas kārtībā neizdos jaunu aktu par pilsoņu tiesībām un brīvībām."⁴⁶

Savukārt profesors Maksis Lazersons ir devis tam laikam populāro Satversmes apzīmējumu Rumpf-Verffassung: "Latvijas Satversmes sapulce, kā zināms, savā laikā nepieņēma Satversmes projekta otro daļu, proti, to daļu, kurā bija paredzēts garantēt visas pilsoņu subjektīvās publiskās tiesības [..] Sakarā ar minēto apstākli esmu savā rakstā "Das Verfassungsrecht Lettlands" nosaucis šo satversmi par "Rumpf-Verffassung". Un patiesi visās tanīs normās, kuras parasti ietilpst citās konstitūcijās un palikušas par satversmju "dzelzs fondu", mēs atrodam pilsoņu politisko tiesību nostiprinājumu. Katrā, pat duālistisko monarhiju satversmē mēs varam atrast pantus, kuri plašākā vai šaurākā veidā garantē pilsoņu tiesības un sevišķi tā sauktās brīvības [..] Viss šis, ļoti svarīgais materiāls, kurš jaunākajās konstitūcijās, kā, piemēram, Vācijas 1919. g. konstitūcijā, mēdz ieņemt visredzamāko vietu, raksturojot attiecīgās valsts juridisko un politisko būtību, mūsu konstitūcijā palicis pavisam nenormēts."⁴⁷

Viedoklim, ka pamattiesību kataloga neiekļaušana Satversmē ir būtisks tās trūkums, iebilda latviešu valststiesību speciālisti.

Profesors K. Dišlers rakstīja: "Es neatrodu, ka šo nosacījumu trūkums būtu pierēķināms mūsu konstitūcijai par kādu defektu, un nedomāju, ka bij. Krievijas 1906. g. pamatlikumi ar savu VIII nodaļu par pavalstnieku tiesībām un pienākumiem satura ziņā varētu noderēt demokrātiskas republikas konstitūcijai par paraugu. Tautas suverenitātes un tiešas tautvaldības principi, uz kuriem uzbūvēta Latvijas Republikas Satversme, pilsoņu tiesību garantiju ziņā daudzkārtīgi pārsver tos deklaratīvos nosacījumus par pilsoņu tiesībām, kādi atrodami konstitucionālu monarhiju konstitūcijās. Vispārīgi es gribētu teikt, ka demokrātiskā valstī, kur ne vien teorētiski atzīts tautas suverenitātes princips, bet pilnīgi demokrātiskas vēlēšanu tiesības un tautas tieša piedalīšanās likumdošanā garantē to, ka tiesību sistēmas izveidošana un nodrošināšana nolikta pašas tautas rokās; kur pie tam tauta visumā ir pietiekoši apzinīga un prot cienīt pilsoņu tiesības un brīvības un pildīt pilsoņu pienākumus, – tur deklaratīva rakstura noteikumiem par pilsoņu tiesībām un pienākumiem nebūt vairs nav tik liela nozīme, kā nebrīvās valstīs. Caristiskajā Krievijā, pie pārejas no monarhistiskā absolūtisma uz ierobežotu konstitucionālismu, protams, šādu deklaratīvu nosacījumu (1906. g. pamatlikumu VIII. nod.) nozīme bij liela; bet neviens taču laikam nešaubīsies, ka Latvijas Republikā, nelūkojot uz to, ka viņas konstitūcijā vispārīgo nosacījumu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem nav, pilsoņu tiesības un brīvības ir daudzkārtīgi vairāk garantētas, nekā agrākajā Krievijā."⁴⁸ "Latvijas Republikas Satversmē nav ne parasto pilsoņu tiesību [..] garantiju, nedz arī Tautas padomes platformā minēto nacionālo minoritāšu kultūras tiesību garantiju. Tas tomēr nenozīmē, ka Latvijā šīs brīvības vai tiesības netiktu atzītas vai varētu tikt apdraudētas. Demokrātiskā republikā, kur augstākā valsts vara atrodas tautas pašas rokās, pilsoņu tiesību konstitucionālajām garantijām nav vairs tā nozīme, kāda viņām bij konstitucionālā monarhijā, jo demo­krātiskā republikā pilsoņu tiesību un brīvību garantēšana uzticēta tautai pašai."⁴⁹

Konsekventi uzturot iepriekšējo viedokli, profesors K. Dišlers norādīja, ka "demokrātiskā satversmē, viņas pamatprincipos un tā sauktajā "likumu garā" jau ir ietvertas pilsoņu tiesības un brīvības, un no formālās puses tas parādās iekš tam, ka satversme vai vismaz tās pamatprincipi nevar tikt grozīti bez tautas nobalsošanas. No otras puses, [..] reālajai tiesiskajai dzīvei nepietiek ar to, ka pilsoņu brīvības un tiesības formulētas satversmē, bet viņas jāietērpj atsevišķos labi izstrādātos likumos un jāgādā, lai šie likumi arī patiešām tiktu ievēroti."⁵⁰

Profesoram K. Dišleram piekrita arī docents Roberts Akmentiņš: "Vai tas ir konstitūcijas defekts, vai var runāt par "Rumpfkonstitution", kā daži nosauc mūsu konstitūciju. Še ir vienkāršs pārpratums. Un atkal tie, kas prasa šo pilsoņu tiesību deklarāciju, aizmirst, ka pilsoņu tiesības nav atkarīgas no skaistām deklarācijām, bet gan no citiem speciāliem likumiem un no visas politiskās dzīves, kas šīs tiesības garantē. Ir dažas valstis, kuru konstitūcijās un ne tik konstitūcijās vien, bet kuras arī caur starptautiskiem līgumiem ir saistītas ar dažādu pilsoņu tiesību (minoritāšu) izpildīšanu, bet tomēr tās neizpilda. Latvija turpretim nav saistīta nedz ar Satversmes pilsoņu tiesību deklarācijām, nedz ar starptautiskām tiesībām līgumu veidā, bet šīs tiesības tomēr pilda."⁵¹

Diskusija par pamattiesību kataloga nepieciešamību Satversmē lielā mērā atspoguļoja tā laika politisko attieksmi pret pamattiesībām. Pamattiesību kataloga un jo sevišķi mazākumtautību tiesību garantiju Satversmē aktīvi prasīja mazākumtautību pārstāvji, jo viņiem šo tiesību ietveršana konstitūcijā bija ļoti svarīga nacionālās kultūras autonomijas saglabāšanai.

Savukārt starp latviešu juristiem nebija bažu par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem, jo dominēja "konstitucionālais romantisms". "Konstitucionālais romantisms izpaudās plaši izplatītās ilgās pēc konstitucionālās iekārtas un ar šo iekārtu saistītās rožainās cerībās: tika domāts, ka ar konstitūcijas ievešanu un tautas pašas izvēlēto priekšstāvju piedalīšanos likumdošanā turpmāk tikšot izdoti tikai vislabākie likumi, un brīvība un vispārēja labklājība sekošot šo labu likumu izvešanas rezultātā kā pati par sevi saprotama lieta."⁵² Šāda noskaņojuma ietekmē netika pieļauta doma, ka demokrātiska republika varētu tikt likvidēta vai tautas ievēlētie priekšstāvji varētu pieņemt likumus, kas nonāktu pretrunā personas pamattiesībām. Tāpat netika domāts par mehānismiem, kādā veidā varētu aizsargāt konstitucionālo iekārtu pret likumdevēja vai izpildvaras patvaļu. Teorijā netika atzīts pat Satversmes likuma augstākais juridiskais spēks, jo tika uzskatīts, ka tam nav praktiskas nozīmes. "Gan daudzās valstīs tiek principā atzīta gradācija arī pašos likumos tādējādi, ka satversme tiek atzīta par augstāko likumu, bet šis princips iegūst reālu nozīmi tikai tanīs nedaudzajās valstīs, kur vispārējām tiesām (kā A. Savienotajās Valstīs) vai speciālām augstākajām tiesām (kā Čehoslovākijā vai bij. Austrijā) piešķirta tiesība pārbaudīt likumu konstitucionalitāti, t. i., vienkāršu likumu saskaņu ar satversmes likumu."⁵³

Līdz ar to starpkaru periodā gan politiķi, gan juristi paļāvās uz demokrātiskas republikas saglabāšanu bez sevišķu normu, piemēram, personas pamattiesību kataloga, ietveršanas konstitūcijā, kā arī bez institucionālu mehānismu radīšanas, kas koriģētu likumdevēja vai izpildvaras rīcību atbilstoši Satversmes prasībām.

Nevar noliegt, ka pirmajos demo­krātiskās republikas pastāvēšanas gados nebija nepieciešamības nedz pēc Satversmes papildināšanas, nedz arī pēc institucionāliem mehānismiem Satversmes aizsardzībai. Saeima pieņēma vairākus likumus, kas regulēja personas pamattiesības, kā arī noteica to īstenošanas kārtību un valsts pienākumus.⁵⁴ "Svarīgākie likumdošanas uzdevumi pēc demokrātiskas republikas konstitucionālās noformēšanas saistījās ar nozīmīgāko politisko brīvību regulējošo likumu pieņemšanu. [..] Kaut gan tiem nepiemita konstitucionālo likumu spēks, tajos regulējumu ieguva konstitucionālo tiesību priekšmeti."⁵⁵

Tomēr parlamentārisma krīze parādīja ne vien pašas demokrātiskās republikas politisko vājumu, bet arī "konstitucionālā romantisma" nepamatotību. Diskusijas par Satversmes reformu, kas lielā mērā noslēdzās ar K. Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanu, aicināja piešķirt lielāku varu izpildvarai, kā arī samazināt mazākumtautību tiesības un personām noteiktās pilsoniskās un politiskās tiesības. Tādēļ nav nejauši, ka Satversmes reformas gaitā 1934. gadā dažas dienas pirms valsts apvērsuma sociāldemokrāti tomēr piedāvāja papildināt Satversmi ar pamattiesību normām, savukārt baltvācieši iesniedza priekšlikumu izveidot Valsts tiesu, kas pēc būtības veiktu konstitucionālās tiesas funkcijas.⁵⁶

Vai konstitūcijā nebija pamattiesību kataloga

1993. gada 6. jūlijā, kad uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā 5. Saeima, atkal pilnā apjomā spēkā stājās 1922. gada Satversme. Salīdzinoši ātri kā tās galvenais trūkums tika identificēts pamattiesību kataloga neesamība. Šo trūkumu akcentēja arī starptautiskie eksperti: "[Satversme] neregulē citus jautājumus, it sevišķi tā nesatur cilvēktiesību normas. [..] Latvijas konstitucionālo tiesību lielākais trūkums pašlaik ir tas, ka cilvēktiesībām formāli nav konstitucionālais rangs."⁵⁷

Komentējot šo viedokli, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš pamatoti norādīja: "Lai gan Satversme nesatur cilvēktiesību garantijas tādā apjomā, kā tas ir pierasts Rietumeiropā, tomēr nav īsti pareizi uzskatīt, ka Satversmē nekas nav minēts par cilvēku tiesībām. Satversmes 8. un 9. pantā ir noteiktas pilsoņa tiesības vēlēt un tikt ievēlētam Saeimā. Satversmes 65. pants paredz, ka ne mazāk kā 1/10 vēlētāju var iesniegt Saeimā likumprojektu. Satversmes 80. pants nosaka pilsoņu tiesības piedalīties tautas nobalsošanā, un Satversmes 82. pants paredz pilsoņu vienlīdzību tiesas un likuma priekšā. Protams, ka tas ir ļoti nepilnīgs regulējums."⁵⁸

Līdztekus tam interesantus secinājumus var izdarīt no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102. Šajā spriedumā Satversmes tiesa secināja, ka līdz ar Satversmes spēkā stāšanos 1922. gada 7. novembrī Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi nezaudēja savu juridisko spēku pilnā apjomā.

Satversmes tiesa norādīja: "Latvijas Senāta prakse liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām tiesību normām.

Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pants paredzēja: "Latvijā pastāv personas un dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem." Satversmē 1922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā, pamattiesību katalogs nebija ietverts.

Latvijas Senāta Administratīvais departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar konstitucionāla ranga normu – Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu 9. pantā ietvertais "deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt konfliktā ar pastāvošiem likumiem".

Līdz ar to Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī, kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla ranga akta normas."⁵⁹

No šā Satversmes tiesas secinājuma skaidri izriet, ka tā uzskata Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pantu par spēkā esošu konstitucionāla ranga normu līdz brīdim, kad Satversmē tika ietverts pamattiesību katalogs. Tādēļ var uzskatīt, ka līdz Satversmes 8. nodaļas pieņemšanai spēkā bija un pamattiesības noteica Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pants.

Šeit gan iespējama diskusija par to, vai Neatkarības deklarācijas 8. punkts, kas garantēja personām pamattiesības, jau 1990. gada 4. maijā neaizstāja Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pantu. Neatkarības deklarācijas 8. punktā tika pausta apņēmība "garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispār­atzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību".⁶⁰

Satversmes tiesas viedoklis gan nonāk pretrunā ar starpkaru perioda tiesību zinātnē rakstīto, ka "augšminēti pagaidu noteikumi [..] katrā ziņā uzskatāmi par atvietotiem ar Latvijas Republikas tagadējo Satversmi, jo pēdējā nav ne mazākā aizrādījuma uz to, ka kādi no minētiem noteikumiem paliktu spēkā arī turpmāk, jānāk – pēc vispārējiem likumu iztulkošanas principiem – pie slēdziena, ka noteikumu 9. pants pavisam atcelts, kamēr Saeimā parastā likumdošanas kārtībā neizdos jaunu aktu par pilsoņu tiesībām un brīvībām."⁶¹ Taču nevar noliegt, ka savu secinājumu Satversmes tiesa gana labi ir pamatojusi.

Satversmes tiesa plaši analizēja attiecīgās normas spēkā esamību, citastarp rakstot: "1922. gada 15. februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu. Līdz ar to Latvijas Satversmes sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas. [..] Līdz ar to Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī, kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla ranga akta normas."⁶² Tāpat Latvijas Senāta spriedums ir gana pārliecinošs apstāklis, lai pamatotu Satversmes tiesas secinājumu.

Secinājumi

Starpkaru periodā pamattiesību katalogs netika uzskatīts par būtisku konstitūcijas teksta sastāvdaļu. Tāpat arī tajā laikā šā kataloga normas lielā mērā tika uztvertas kā "deklaratīvi lozungi", kuriem ir neliela praktiskā nozīme. Lielāku nozīmi gan politiķi, gan arī juristi piešķīra parlamenta pieņemtajiem likumiem par atsevišķu pamattiesību īstenošanas kārtību.

Tajā pašā laikā demokrātiskas tiesiskas valsts pieredze gan Latvijā, gan arī visā Eiropā pierādījusi šāda viedokļa nepamatotību. Šobrīd droši vien reti kuram ir šaubas par to, ka tieši pamattiesību katalogs un tajā ietvertās garantijas ir svarīgākā konstitūcijas sastāvdaļa.

Latvijas ceļš uz pamattiesību kataloga ietveršanu konstitūcijā aizsākās līdz ar valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī. Pirmajās pagaidu satversmēs jau tika ietvertas atbilstoši to lakoniskajam stilam gana apjomīgas pamattiesību garantijas. Diemžēl Satversmes otrā daļa tajā laikā netika pieņemta, atstājot šā jautājuma noregulēšanu nākamajām paaudzēm, kas tika paveikts tikai pirms desmit gadiem.

¹ Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Latvijas Vēstnesis, Nr. 308/312, 23.10.1998.

² Latvijas Republikas Satversme. Valdības Vēstnesis, Nr. 141, 30.06.1922.

³ Šīs problēmas ieskatam sk.: Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25.–28.lpp.; Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.; Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 3.–10. lpp.; Pleps J. Satversmes jautājumi latgaliešu trimdā. Jurista Vārds, Nr. 27(532), 22.07.2008.

⁴ Osipova S. Hamurapi kodekss Latvijas zinātnieku darbos par cilvēktiesībām. Latvijas Universitātes raksti. 740. sējums. Juridiskā zinātne. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 27.–41. lpp.

⁵ Schmitt C. Constitutional Theory. Durham and London: Duke University Press, 2008, p. 197–198.

⁶ Sigismunda Augusta privilēģija (1561). Grām.: Apsītis R., Blūzma V., Lazdiņš J. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 2. sējums. Blūzma V. (zin. red.) Rīga: Juridiskā koledža, 2006, 78. lpp.

⁷ Livonijas konstitūcijas karaļa Stefana laikā Varšavā 1582. gadā. Apsītis R., Blūzma V., Lazdiņš J. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 2. sējums. Blūzma V. (zin. red.) Rīga: Juridiskā koledža, 2006, 83. lpp.

⁸ Švābe A. Latvijas tiesību vēsture. III daļa. Rīga: Latvijas Universitātes studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 1934, 68. lpp.

⁹ Lazdiņš J. Valdības formula (Formula Regiminis) (1617). Komentārs. Grām.: Apsītis R., Blūzma V., Lazdiņš J. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 2. sējums. Poļu un zviedru laiku tiesību avoti (1561–1795). Rīga: Juridiskā koledža, 2006, 207. lpp.

¹⁰ Sk., piem., Šilde Ā. Pirmie Latgales latviešu parlamentārieši. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 330.–340. lpp.

¹¹ Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Pagaidu Valdības Vēstnesis, Nr. 1, 14.12.1918.

¹² Bite E. Latvijas pagaidu konstitūcija. Jaunā Latvija, 8.03.1920.

¹³ Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes attīstība. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Ārons M. (red.) Rīga: Jubilejas komisijas izdevums, 1928, 73. lpp.

¹⁴ Lietuvos Valstybės Laikinosios Konstitucijos pamatiniai dėsniai. Sk.: Maksimaitis M. Lietuvos valstybės konstitucijų istorija (XX a. pirmoji pusė). Vilnius: Justitia, 2005, p. 323–325.

¹⁵ Gribovskis V. Polijas republikas satversme. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923, Nr. 1, 174.–175. lpp.

¹⁶ Balodis R. Latvijas Republikas konstitucionālo tiesību evolūcija un transformācija 20.–21. gadsimta mijā. Grām.: Tiesību harmonizācija Baltijas jūras reģionā 20.–21. gadsimta mijā. Starptautiskā zinātniskā konference. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2006, 445. lpp.

¹⁷ "IV. Cittautiešu tiesības.

1) Nacionālās minoritātes sūta savus priekšstāvjus Satversmes sapulcē un likumdošanas iestādēs uz proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata (sk. 1. p. 2).

2) Nacionālās minoritātes, kuras ietilpst Latvijas Tautas padomē, piedalās Pagaidu valdībā uz III. nodaļas 3. punkta pamata.

3) Nacionālo grupu kulturālās un nacionālās tiesības nodrošināmas pamata likumos."

¹⁸ "V. Pilsoniskās tiesības.

1) Preses, vārda, sapulču un biedrošanās brīvības nodrošināmas ar Pagaidu valdības noteikumiem.

2) Amnestija visās lietās, izņemot kriminālās.

3) Iespēja Latvijas pilsoņiem atgriezties dzimtenē."

¹⁹ Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes attīstība. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Ārons M. (red.) Rīga: Jubilejas komisijas izdevums, 1928, 73.–74. lpp.

²⁰ Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. g. Rakstu vainags H. J. sakopots. Rīga: apgādniecība "Astra", 1918, 19. lpp.

²¹ Stradiņš J. 18. novembra Ulmanis (Latvijas Republikas pirmais Ministru prezidents). Grām.: Kārlim Ulmanim 125. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2003, 25. lpp.

²² Endziņš A. Tiesu sistēmas un politikas saskarsme un dinamika. Jurista Vārds, Nr. 9(242), 7.05.2002.

²³ Satversmes tiesas tiesnešu Aivara Endziņa, Jura Jelāgina un Anitas Ušackas atsevišķās domas lietā Nr. 2000-03-01 "Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētu domes un pagastu padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam." Grām.: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 1999–2000. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 118. lpp. Atsevišķo domu 5. punkts.

²⁴ Deklarācija par Latvijas valsti. Likumu un valdības rīkojumu krājums, Nr. 4, 31.08.1920.

²⁵ Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi. Likumu un valdības rīkojumu krājums, Nr. 4, 31.08.1920.

²⁶ Sk. arī: Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3, 52. lpp.

²⁷ Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogramma.

²⁸ "9. Latvijā pastāv personas un dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem."

²⁹ Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes attīstība. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Ārons M. (red.) Rīga: Jubilejas komisijas izdevums, 1928, 74. lpp.

³⁰ Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3, 51. lpp.

³¹ Satversmes komisijas 1920. gada 11. maija sēdes protokols Nr. 2. Nepublicēts materiāls.

³² Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3. grāmata. Stokholma: apgāds "Memento", 1998, 107. lpp.

³³ Turpat.

³⁴ Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914–1940. Stokholma: apgāds "Daugava", 1976, 363. lpp.

³⁵ Dišlers K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. Rīga: A. Gulbis, 1931, 179. lpp.

³⁶ Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3. grāmata. Stokholma: apgāds "Memento", 1998, 113. lpp.

³⁷ Turpat.

³⁸ Turpat, 107. lpp.

³⁹ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 1. sēdes 1922. gada 17. februārī stenogramma.

⁴⁰ Turpat.

⁴¹ Turpat.

⁴² Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914–1940. Stokholma: apgāds "Daugava", 1976, 362.–363. lpp. Sk. arī: Kusiņš G. Satversme un cilvēktiesības Latvijā. Grām.: Cilvēktiesību īstenošana Latvijā: tiesa un administratīvais process. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību institūts, 1998, 11.–12. lpp.

⁴³ Cielava V. Latvijas Satversme: vēsture un mūsdienas. Cīņa, 1.04.1989.; Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. Latvijas Vēsture, 1999, Nr. 1, 47. lpp.

⁴⁴ Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914–1940. Stokholma: apgāds "Daugava", 1976, 363. lpp.

⁴⁵ Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. Latvijas Vēsture, 1999, Nr. 1, 48. lpp.

⁴⁶ Disterlo B. Juridiskas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923, Nr. 7, 2. lpp.

⁴⁷ Lazersons M. "Konstitucionāla" likumdošana un Saeimas publisko tiesību komisija. Jurists, 1928, Nr. 6, 165.–166. sl.

⁴⁸ Dišlers K. Dažas piezīmes pie Disterlo raksta: "Juridiskas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes". Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923, Nr. 9/10, 108. lpp.

⁴⁹ Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes attīstība. Grām.: Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Ārons M. (red.) Rīga: Jubilejas komisijas izdevums, 1928, 75. lpp.

⁵⁰ Dišlers K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. Rīga: A. Gulbis, 1931, 179.–180. lpp.

⁵¹ Akmentiņš R. Latvijas Satversmes reforma. Jurists, 1934, Nr. 5(57), 132. sl.

⁵² Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. Rīga: Latvijas Universitāte, 1938, 67.–68. lpp.

⁵³ Turpat, 99. lpp.

⁵⁴ Lazersons M. "Konstitucionāla" likumdošana un Saeimas publisko tiesību komisija. Jurists, 1928, Nr. 6, 165.–168. sl.; Šilde Ā. Pirmā republika. Rīga: Elpa, 1993, 240. lpp.

⁵⁵ Blūzma V. Tiesību attīstība Latvijas Republikas parlamentārajā posmā (1922–1934). Grām.: Latvijas tiesību vēsture (1914–2000). Mācību grāmata juridiskajām augstskolām un fakultātēm. Lēbers D. A. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 222. lpp.

⁵⁶ Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

⁵⁷ Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem. Cilvēktiesību Žurnāls, 1996, Nr. 2, 78.–79. lpp.

⁵⁸ Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem. Cilvēktiesību Žurnāls, 1996, Nr. 2, 78. lpp. Plašāk sk. arī: Kusiņš G. Satversme un cilvēktiesības Latvijā. Grām.: Cilvēktiesību īstenošana Latvijā: tiesa un administratīvais process. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību institūts, 1998, 11.–17. lpp.

⁵⁹ Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, Nr. 193(3769), 30.11.2007. Sprieduma 59.2. punkts. Spriedumā citēto Latvijas Senāta spriedumu sk.: Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi (1926–1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 1200. lpp.

⁶⁰ Par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu: Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācija. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr. 20, 17.05.1990.

⁶¹ Disterlo B. Juridiskas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923, Nr. 7, 2. lpp.

⁶² Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, Nr. 193(3769), 30.11.2007. Sprieduma 59. punkts.