Latvijā vēl ir ļoti tālu līdz brīdim, kad par cilvēka godu, morāli, iekšējām ciešanām sāks runāt kompensācijas kategorijās. Mums ir tā domāšana, kad zaudējumu un kaitējumu pierāda ar kvītīm unčekiem. Viss, kas iziet ārpus čeka un kvīts nav nekas. Diemžēl arī tie, kas spriež tiesu ir no mūsu vidus. Varbūt pat nav vēlams, ka aiziet precedents, kad cilvēks savu sāpi novērtēja ar lielu summu un saņēma to, tad jau visi savas sāpes augstu vērtēs. Protams, ļoti gribētu dzīvot starp tiem, kuri par apdedzināšanos ar mak donnalda bulciņu saņem tūkstošus, starp tiem, kuri par lidojumu lidmašinā, blakus ar resnu un svīstošu cilvēku saņem lielu kompensāciju, bet diemžēl nekā, varbūt citā dzīvē. Laikam tie cilvēki ir no vērtīgākas substances veidoti, viņu sāpes ir daudz vērtīgākas nekā mūsu. Bet ja padomā valstiskā mērogā, tad kādas nu vairs kompensācijas par ciešanām, ja domājam kā samazināt valsts pārvaldi, neizmaksājot atbrīvošanas kompensāciju, bet nosūtot cilvēku bezalgas atvaļinājumā.