Raksta mērķis ir noteikt, kādēļ uz atsevišķām publiskas personas lietām ir piemērojams speciāls tiesiskais regulējums un kādas ir personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanu. Uzmanība ir veltīta publisko lietu institūta izcelšanās vēsturei, kā arī šā institūta pastāvēšanas nepieciešamībai. Tālāk aplūkoti Latvijas normatīvie akti, kas regulē publiskās lietas, lai noteiktu, kādas attiecības ir starp publisko personu un publiskajām lietām, un, balstoties uz tiesību normu analīzi, lai definētu, kādēļ uz atsevišķām publiskas personas lietām ir attiecināms īpašs tiesiskais regulējums. Noslēgumā noskaidrotas personu subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanas tiesību iegūšanu, klasificējot tās, pamatojoties uz dažādo subjektīvo publisko tiesību saturu katrai no publisko lietu grupām. Rakstā nav analizēts publisko lietu un publisko lietu tiesību jēdziens – šā jēdziena un šo lietu definēšanai Latvijas tiesībās ir nepieciešams atsevišķs pētījums. Raksta pamatā ir Vācijas tiesību zinātnē sniegtās definīcijas, saskaņā ar kurām publiskās lietas ir lietas, ko izmanto pārvalde vai sabiedrība, ja tās, pamatojoties uz speciālajām tiesību normām, kalpo publisko uzdevumu veikšanai.¹ Lai arī saskaņā ar Senāta judikatūru arī privatizācijai paredzētās lietas ir pakļautas publiskajām tiesībām un to principiem, darba autors piekrīt Senāta lietotajiem apzīmējumiem un privatizācijai nododamās lietas neuzskata par publiskajām lietām,² jo tās per se nekalpo publisko funkciju veikšanai. Tāpat autora nolūks nav detalizēti analizēt to, kā publisko personu īpašumā esošās lietas var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem, un aplūkot, kādas tiesiskās sekas un attiecības iestājas, ja lieta ir uzskatāma par publisku un piederīgu vienai vai citai publisko lietu kategorijai. Ar rakstā paustajām atziņām par publiskajām lietām piemērojamo regulējumu autors nav vēlējies norādīt, ka pārējās publiskās personas īpašumā esošās lietas nav pakļautas speciālam regulējumam – gan normatīvie akti, gan citi tiesību avoti speciālu regulējumu paredz arī pārējām publiskas personas lietām. Rakstā izmantotais publiskās personas jēdziens aptver Valsts pārvaldes iekārtas likumā ar šo jēdzienu apzīmētos tiesību subjektus – Latvijas Republiku un atvasinātās publiskās personas,³ kā arī publiskās personas kapitālsabiedrības. Darbs ilustrēts ar atsevišķiem piemēriem, tomēr šo piemēru izmantošana nav uzskatāma par pilnīgu uzskaitījumu – to mērķis ir attiecināt paustās idejas uz iespējamām faktiskajām situācijām, ar kurām nākas saskarties administratīvajās tiesībās vai publisko lietu tiesībās. Svarīgi atzīmēt, ka lietas jēdziens publisko lietu tiesībās ne vienmēr atbildīs lietas jēdzienam civiltiesībās, piemēram, gaiss un publiskā telpa, kā arī jūra nav uzskatāma par lietu privāttiesībās, bet ir uzskatāma par lietu publisko lietu tiesībās.