2011. gada 24. martā Latvijas Republikas Saeima izskatīja un pirmajā lasījumā pieņēma Teritorijas attīstības plānošanas likumprojektu (turpmāk – Likumprojekts).1 Iecerēts, ka šis likums aizstās 2002. gada 22. maijā pieņemto Teritorijas plānošanas likumu2 un tā nosaukums būs identisks 1998. gada 15. oktobra likumam.3 Likumprojekta anotācijā kā pamatojums tā pieņemšanas nepieciešamībai citastarp norādīts uz to, ka tiek plānots mainīt līdz šim pastāvošo vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma detalizācijas instrumenta – detālplānojuma – apstiprināšanas un pārsūdzēšanas kārtību.
Šajā nelielajā rakstā tiks aplūkoti jautājumi, kas attiecas uz minēto ieceri, un tiks norādīts uz atsevišķiem problēmjautājumiem teritorijas plānošanas jomā, kuru risināšanai būtu pilnveidojams esošais tiesiskais regulējums.
Detālplānojuma apstiprināšanas forma
Satversmes tiesa 2007. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2006-38-03 atzina, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums formāli ir ārējais normatīvais tiesību akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskai un juridiskai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa sākšanai. Tomēr pašvaldības teritorijas plānojuma daļas, nosakot zemes īpašniekam piederošā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjomu, pēc sava rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas ietverošiem tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu piemērošanas aktiem.4
Arī detālplānojums fiziskajai vai juridiskajai personai, kuras īpašumā vai lietošanā atrodas attiecīgajā teritorijā ietilpstošs zemesgabals, paredz konkrētas tiesības (piemēram, būvēt noteiktu būvobjektu) vai arī ierobežo kādas konkrētas tiesības (piemēram, aizliedz būvēt par noteiktu stāvu skaitu augstāku būvobjektu). Šajā gadījumā detālplānojums tiek adresēts noteiktam personu lokam.5
Tādējādi Satversmes tiesa netieši ir atzinusi, ka teritorijas plānojuma un detālplānojuma tiesisko attiecību noregulējums pēc savas būtības drīzāk līdzinās administratīvajam aktam, nevis normatīvajam tiesību aktam. Arī ievērojot teritorijas plānojumu izstrādāšanas, sabiedriskās apspriešanas un pieņemšanas procesuālo kārtību, var secināt, ka minētajā jomā dominē tiesību aspekti, kas ir daudz tuvāki administratīvajam, nevis likumdošanas procesam. Tāpat tiesiskais regulējums, kas bija spēkā līdz 1998. gada 13. novembrim, proti, brīdim, kad spēkā stājās Teritorijas attīstības plānošanas likums, paredzēja, ka vietējās pašvaldības domes lēmumu, ar kuru tā apstiprināja teritorijas plānojumu vai izdarīja tajā grozījumus, ieinteresētās personas varēja apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu atbildīgajam ministram, bet pēc tam – tiesā. Proti, tajā laikā lēmums, ar kuru tika apstiprināts teritorijas plānojums, tika pielīdzināts administratīvajam aktam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
