Par taisnīgumu sprieduši daudzi filozofi, juristi un citi cienījami cilvēki. Taisnīgums kā globāla kategorija, kā vispāratzīta vērtība nenoliedzami ir bijis, ir un būs pētījumu, diskusiju un publikāciju vērts jautājums. Tomēr šajā rakstā vēlamies pakavēties pie taisnīguma kriminālprocesā nepieciešamības un nodrošināšanas praktiskajām niansēm. Tieši tāpēc šajā brīdī vietā šķiet citēt ne kādu izcilu filozofu vai juridiski teorētiskās domas gigantu, bet prātā nāk kādā detektīvromānā aprakstīts gadījums no tiesību piemērošanas prakses. Džons Grišams savā grāmatā "Nepatiesi apsūdzētais" apskata kādu patiesu notikumu Amerikā. Viņš raksta par kādu Augstākās tiesas tiesnesi, kuram jāizlemj, atjaunot vai neatjaunot lietu, kurā kādai personai piespriests nāves sods. Šis tiesnesis savā lēmumā par lietas atjaunošanu izveidoja epilogu, kurā iekļāva šādu tekstu: "Kamēr vēl domāju par savu lēmumu šajā lietā, es pastāstīju kādam savam draugam nespeciālistam, ka man jāizlemj, vai fakti ļauj noteikt jaunu tiesu cilvēkam, kas ir atzīts par vainīgu un kam piespriests nāvessods.

Mans draugs vaicāja: – Vai viņš ir slepkava?

Es atbildēju: – Mēs to neuzzināsim, līdz būs notikusi taisnīga tiesa."¹

Šeit arī slēpjas atbilde uz kriminālprocesa pamatjautājumu – kā noteikt, ka kāds ir vainīgs? Atbilde ir – ne ar pieņēmumiem un intuitīviem atzinumiem, bet gan to pierādot taisnīga procesa rezultātā.

Kriminālprocesa likuma² (turpmāk – KPL) 1. pantā iekļautas norādes, kas ļauj izsecināt, ko sabiedrība sagaida kā procesa galarezultātu. Un tas ir taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums. Tādējādi taisnīgums var tikt atzīts gan par kriminālprocesa mērķi, gan līdzekli. Nevar sasniegt taisnīgu mērķi ar netaisnīgiem līdzekļiem. Lai risinājums būtu taisnīgs, nepieciešamas taisnīgas materiālās un procesuālās normas, kā arī to taisnīga piemērošana. KPL 1. pants nosaka procesuālu "pamatnoteikumu" – kriminālprocesā ir jāsasniedz taisnīgs rezultāts, t. i., krimināltiesisko attiecību taisnīgs risinājums, pastāvot liegumam neattaisnoti iejaukties personas dzīvē.

Pirms nonākam līdz kriminālprocesa kā norises taisnīguma raksturojumam, pavisam nedaudz jāpievēršas tam, ka taisnīguma kontekstā noteikti var tikt uzdots jautājums par to, cik taisnīgi ir tas, ka kriminālprocess konkrētā gadījumā vispār notiek. Viens šī jautājuma aspekts ir saistīts ar to, kuri nodarījumi vispār atzīti par krimināli sodāmiem. Pie šī jautājuma šoreiz nepakavēsimies, jo tas pieder pie materiālajām krimināltiesībām. Savukārt cits jautājuma aspekts jau iekļaujas kriminālprocesuālo jautājumu lokā. Tas saistīts ar tiesību avotos nostiprinātajām atziņām par kriminālprocesa obligātumu. KPL 6. pantā kriminālprocesa obligātums nostiprināts kā viens no kriminālprocesa pamatprincipiem.