Dzīves gaitas

Vladimirs Bukovskis, senas poļu muižnieku dzimtas pēctecis,² dzimis 1867. gada 18. (pēc vecā stila – 6.) augustā Pēterburgā. Tēvs Josifs (citviet – Jāzeps) Antons Kazimirs Bukovskis, māte – Karolina Kvjatkovska.

Kā vēlāk tika norādīts V. Bukovska dzīves aprakstā, viņam stājoties darbā Latvijas Universitātē:³ tautība – krievs, ticība – ev. luteriska, pavalstniecība – Latvijas pilsonis.

Pēc ģimnāzijas beigšanas V. Bukovskis turpinājis izglītību Pēterburgas Universitātē, ko absolvējis ar izcilību 1894. gadā, iegūstot tiesību zinātņu kandidāta grādu.

Strādājis par tiesu amatu kandidātu, sekretāra palīgu un sekretāru Pēterburgas Tiesu palātas III departamentā, kas kasācijas kārtībā izskatīja Krievijas impērijas Baltijas guberņu civillietas. 1902. gadā iecelts par Mītavas (Jelgavas) apgabaltiesas locekli, 1905. gadā pārcelts uz Rīgas apgabaltiesu tajā pašā amatā. Kopš tā brīža visa viņa dzīve, izņemot kara laiku, bija saistīta ar Latviju. Kā savā biogrāfijā rakstījis pats V. Bukovskis, esot apgabaltiesu locekļa amatā, "bija iespēja pamatīgi iepazīt Latvijas materiālās un procesuālās tiesības. 1914. gadā izdevu "Baltijas guberņu civillikumu kopojumu ar papildinājumu un komentāriem", kas bija ilgu gadu darba rezultāts, izpētot vietējo materiālo tiesību avotus, dažādu autoru pētījumus un tiesu praksi."⁴

1915. gadā pēc Rīgas tiesu iestāžu evakuācijas uz Krieviju V. Bukovskis tika norīkots par juriskonsultu kara resorā. Kara laikā ievēlēts par Tiesu palātas locekli, bet šajā amatā nav apstiprināts kara apstākļu dēļ.

Pirmā pasaules kara laikā V. Bukovski Krievijā arestēja lielinieki. Viņu glāba pazīšanās ar Jāni Čaksti, vēlāko Latvijas Valsts prezidentu, ar ko savulaik viņš bija kopā strādājis Jelgavā. Pēc J. Čakstes lūguma V. Bukovski apmainīja pret Latvijas komunistiem,⁵ un 1919. gadā viņš varēja atgriezties jau neatkarīgajā Latvijā, kur viņu iecēla Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas locekļa amatā.