Gadījumi, kad sabiedrības dalībnieka intereses un rīcība nonāk pretrunā ar sabiedrības interesēm, nav jaunums, tāpēc risinājumi tiem paredzēti mūsdienu normatīvajos tiesību aktos dažādās valstīs. Arī Baltijas valstu likumdevēji ir devuši iespēju komercsabiedrību dalībniekiem izbeigt tādu dalībnieku darbošanos sabiedrībā, kuri nepilda savas saistības vai nodara kaitējumu sabiedrības interesēm. Latvijā šāda iespēja ir prasība par dalībnieka izslēgšanu saskaņā ar Komerclikuma 195. pantu.

Kā liecina pieejamo tiesu nolēmumu skaits, Latvijas tiesās dalībnieku izslēgšanas prasības ir maz izplatītas, taču tas neļauj secināt, ka sabiedrību dalībnieki ir godīgi. Autors uzskata, ka tas norāda uz neskaidrību Komerclikuma normu piemērošanā saistībā ar dalībnieku izslēgšanu, kā arī dalībnieku izslēgšanas procesa neefektivitāti. Tādējādi autors pieļauj, ka sabiedrību dalībnieki meklē citus, efektīvākus līdzekļus, kā turpināt komercdarbību bez partnera ar pretējām interesēm, taču šie līdzekļi ne vienmēr ir tiesiski un var skart arī trešo personu likumīgās intereses. Kā vienu no ātrākajiem risinājumiem var minēt maksātnespējas procesu radīšanu, kur viens no dalībniekiem bankrota procedūras ietvaros nereti ar banku atbalstu iegādājas visus aktīvus, atbrīvojoties gan no nevēlamā biznesa partnera, gan kreditoriem.

Šajā referātā tiks apskatīta Latvijas tiesu prakse dalībnieku izslēgšanas prasībās, kas palīdzēs identificēt problēmas. Savukārt Lietuvas un Igaunijas tiesību aktu analīze ļaus piedāvāt risinājumus.

I. Dalībnieku izslēgšanas prasību pamatojošie apstākļi

Komerclikuma 195. panta pirmā daļa paredz, ka tiesa var izslēgt dalībnieku no sabiedrības, ja viņš bez attaisnojoša iemesla nepilda savas saistības vai citādi nodarījis būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm, vai nav izpildījis saistības, vai nav pārtraucis kaitējuma nodarīšanu pēc tam, kad no sabiedrības saņemts rakstveida brīdinājums.

Tā kā tiesību normā minētie kritēriji ir ar lielu vispārinājuma pakāpi, tika veikta tiesas nolēmumu analīze, lai izpētītu, kādi apstākļi ir kalpojuši par pamatu šādu prasību celšanai.

Publiski un no kolēģiem pieejamā tiesu prakse liecina, ka prasības par dalībnieku izslēgšanu ir iespējams iedalīt trijās kategorijās, proti, dalībnieka rīcība valdes sastāvā, biznesa atņemšana un citi iemesli. Turklāt minētās kategorijas iespējams sadalīt sīkāk, apakškategorijās. Parasti, ceļot šādas prasības, prasītāji ir atsaukušies uz dažādiem, vairākās kategorijās esošiem apstākļiem.

1. Dalībnieka rīcība valdes sastāvā

Kā pirmā un plašākā kategorija jāmin dalībnieka rīcība valdes sastāvā. Proti, dalībnieks kaitējumu sabiedrības interesēm nodarījis, izmantojot savu amatpersonas – valdes locekļa – statusu. To, ka dalībnieka rīcība valdes locekļa statusā nav nošķirama no tā rīcības dalībnieka statusā, apliecina arī Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Nr. SKC–66/2012:¹ "Senāta ieskatā nav pamatots arguments, ka prasītāja prasījumu par atbildētāja izslēgšanu no sabiedrības pamatojusi ar atbildētāja rīcību, ko viņš veicis kā sabiedrības valdes loceklis, tāpēc tas vienlaicīgi nevar būt pamatojums atbildētāja kā dalībnieka izslēgšanai.

Jāņem vērā, ka gadījumā, kad dalībnieks un valdes loceklis ir viena persona un līdz ar to, vērtējot šīs personas kā valdes locekļa rīcību un attieksmi pret sabiedrību, to nevar atdalīt no šīs personas kā dalībnieka rīcības un attieksmes pret sabiedrību.