Gadiem ilgi Latvijā virmo runas par "stipras rokas" un "kārtīga saimnieka" nepieciešamību. Tiek piedāvāts gan tautas vēlēta prezidenta modelis (ar neizbēgami plašākām pilnvarām, nekā to šobrīd paredz Satversme, un pāreju no parlamentāras uz pusprezidentālu vai prezidentālu republiku), gan iespēja ievērojami paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras pašreizējās kārtības (Saeimas vēlēts prezidents) ietvaros. Nav grūti prognozēt, ka šādi priekšlikumi tiks iekļauti vismaz dažu partiju priekšvēlēšanu solījumu listēs, tātad tuvākajā laikā atkal nonāks sabiedrības dienaskārtībā.

Spēcīgas prezidenta institūcijas apoloģētu argumentācijā tomēr trūkst paša galvenā – pamatojuma, kādēļ šādas pārmaiņas vispār ir nepieciešamas (eksperimentēšanas prieks šai gadījumā ir nepietiekams arguments) un kā izvairīties no šāda modeļa acīmredzamajām un loģiskajām "blaknēm" jeb riskiem. Viens no tādiem – personības faktors.

Ir acīmredzams, ka, runājot par plašām pilnvarām apveltītu valsts galvu, tiek (naivi!) cerēts, ka šādā amatā noteikti nonāktu tikai ideālais supercilvēks, kurš apbrīnojamā kārtā atrisinātu visas līdzšinējās un arī nākotnē iespējamās valsts un sabiedrības problēmas. Savukārt iespēja, ka nejaušības, pārpratuma vai labi apmaksātas un plānotas vēlēšanu kampaņas rezultātā tauta par prezidentu izvēlētos, piemēram, vieglprātīgu vai viegli manipulējamu sabiedriskās dzīves "zvaigzni", kādu ar mesijas apziņu apveltītu dīvaini vai veikli maskējušos ļaundari – varas uzurpatoru, nezin kādēļ netiek apspriesta. Tieši šis aspekts – olu (varas) salikšana vienā groziņā, kam var izrādīties aizplīsis rokturis, izraisa visvairāk iebildumu.

Pēdējo mēnešu un jo īpaši pagājušās nedēļas drausmīgie notikumi Ukrainā pret (pus)prezidentāla valsts modeļa "priekšrocībām" liek izturēties jo īpaši piesardzīgi.

Ieskatoties Ukrainas konstitūcijā, redzam milzīgu valsts prezidenta tiesību un pilnvaru katalogu – tai skaitā premjerministra, aizsardzības un ārlietu ministra nominēšana un visu Ministru kabineta locekļu, kā arī ģenerālprokurora un valsts drošības dienesta vadītāja iecelšana amatos. Valsts prezidents amatos ieceļ arī trešo daļu no Ukrainas konstitucionālās tiesas tiesnešiem, vietējo administrāciju vadītājus, pusi no Ukrainas nacionālās bankas padomes locekļiem, pusi no Ukrainas nacionālās televīzijas un radio padomes locekļiem un tās vadītāju, Ukrainas pretmonopola komitejas vadītāju, kā arī Ukrainas bruņoto spēku komandieri un atsevišķu daļu komandierus. Pēc premjerministra ieteikuma prezidents izveido, reorganizē un likvidē izpildvaras iestādes. Valsts prezidents atceļ Ministru kabineta un Krimas autonomā apgabala Ministru padomes pieņemtos aktus, pieņem lēmumu par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu utt.

Aplūkojot šo iespaidīgo Ukrainas prezidenta pilnvaru sarakstu, varētu cerēt, ka tā nu reiz ir valsts, kur valda kārtība un vienotība, jo "neauglīgajām" partiju cīņām parlamentāro diskusiju formā atvēlēta vien sekundāra fona loma.

Tomēr tieši šo ļoti plašo prezidenta pilnvaru atcelšana un nepieciešamās varas dalīšanas atjaunošana ir viena no galvenajām Eiromaidana prasībām.

Visai sašķeltajai Ukrainas opozīcijai ir vienots uzskats, ka jāatgriežas pie parlamentāras republikas formas, kas vienu reizi jau tika ieviesta – 2004. gadā Ukrainas Augstākā rada (parlaments) Oranžās revolūcijas iespaidā būtiski samazināja Ukrainas prezidenta pilnvaras. Tomēr 2010. gadā Konstitucionālā tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un valsts no parlamentāras republikas atgriezās pie (pus)prezidentālas formas.

Fakts, ka Konstitucionālā tiesa, kas pati ir pakļauta konstitūcijai, lemj par tās grozījumu "konstitucionalitāti", turklāt dara to sešus (!) gadus pēc šo grozījumu pieņemšanas, par šī sprieduma demokrātiskumu un leģitimitāti lika šaubīties daudziem, tai skaitā arī Venēcijas komisijai.

Šobrīd Konstitucionālās tiesas spriedums tiek pārsūdzēts Kijevas ielās.