Teroristiem postot Ukrainas austrumu un dienvidu daļu, no Latvijas mediju telpas gandrīz pilnībā nozudusi Krievijas Federācijas okupētās un anektētās Krimas problēma. Cauri jauno karsto punktu reportāžām izlaužas vien reta "sadzīviska rakstura" ziņa no Krimas, piemēram, pussalas jauno pārvaldnieku ieteikums tās iedzīvotājiem divas reizes samazināt ūdens patēriņu un vaļsirdīgās prognozes par tūrisma sezonas fiasko sakarā ar Ukrainas (šķiet, visai loģiski) īstenotajiem ūdens apgādes un dzelzceļa satiksmes ierobežojumiem. Kuru katru brīdi Ukraina var pārtraukt arī elektroenerģijas piegādi. Krievijas ierēdņi pieļauj iespēju ieviest pārtikas talonus. Savukārt izmaksu un būvniecības termiņu aprēķini tiltam uz tuvāko Krievijas cietzemes daļu ar katru dienu kļūst aizvien astronomiskāki, tādēļ nereālāki...

Cerētās paradīzes vietā Krievijas pievienošanās entuziastiem Krimā varētu būt gadījusies "gribēja kā labāk, iznāca kā parasti" realitāte. Lai arī, protams, ne par kādu Krimas iedzīvotāju brīvas gribas izpausmi svešas valsts armijas stobru pavēnī tāpat nebija ne runas – tādēļ ļauni priecāties par Krimas vīndaru izkaltušajiem dārziem ("dabūja, ko gribēja") šajā gadījumā ir pilnīgi nevietā.

Juristi Krimas okupācijas sakarā savukārt varētu fokusēties uz jaunās realitātes radītajiem tiesību jautājumiem – ja vien būtu pieejama šādai domu apmaiņai nepieciešamā informācija.

Kaut gan jāatzīst, ka situācijas vērtējums makrolīmenī ir skaidri iezīmēts un tur nav daudz ko piebilst: gan no Ukrainas konstitūcijas skatpunkta, gan starptautisko tiesību viedokļa Krievija, okupējot un anektējot suverēnas valsts teritoriju, ir rīkojusies prettiesiski. Dabiski, šeit neko nemaina komiski daudzās "atļaujas" un "lūgumi", ko īsā laikā radīja dažādi tās iekšējie orgāni un institūcijas, un pozitīvais atzinums, ar ko Krimas pievienošanu steidzīgi apzīmogoja Krievijas Konstitucionālā tiesa. Uzskatīt to par likumīgu pamatu Krimas okupēšanai ir tas pats, kas ģimenes apspriedē nolemt, ka nadzīgākie bērni jāaizsūta uz kaimiņmājas pagrabu, un vēlāk savas atvases uzslavēt par zaptes burku ķērienu. Nederīgs ir arī Krievijas bieži piesauktais arguments – analoģija ar Rietumu sabiedroto rīcību Kosovā. Pirmkārt, tā ir faktoloģiska kļūda, jo Kosovā pirms ārējas iejaukšanās tika īstenoti masveidīgi kara noziegumi (Krimas gadījumā tos "aizstāja" Krievijas propagandas uzpūsts iedomāts cilvēktiesību apdraudējums). Otrkārt, tā ir ētiska pretruna, jo Krievija līdz šim Kosovas gadījumu asi kritizējusi kā nepieļaujamu, bet tagad pati to piesauc savas rīcības attaisnojumam. Un, treškārt, protams, Kosovu neviena cita valsts sev nav pievienojusi.

Cilvēciski vēl traģiskākas tomēr ir okupācijas radītās mikrolīmeņa tiesību problēmas, par kurām mums diemžēl trūkst izsmeļošas informācijas, bet kuras ar ļoti lielu ticamības pakāpi varam izsecināt no kopējā konteksta. Pirmkārt un galvenokārt – tie ir plaša spektra cilvēktiesību pārkāpumi. Sākot ar pulcēšanās un vārda brīvības izskaušanu. Kā ironiski norādījuši vairāki Krievijas opozīcijas pārstāvji – Krimas "referendums" bija pussalas iedzīvotāju dzīvē pēdējais, jo šī valsts separātismu savā teritorijā agresīvi apkaro, tādēļ iedzīvotāju balsojums par atgriešanos Ukrainas sastāvā (vai jebkuru citu ar varu nesaskaņotu jautājumu) pat sapņos nevienam nevar rādīties.

Okupācijas vara būtiski ierobežo arī mazākumtautību, konkrēti, Krimas pamattautas – tatāru, tiesības. Tā, piemēram, pussalas marionešu pārvaldes "ģenerālprokurore" Natālija Poklonskaja, kura Krimas krīzes sākumā ar multeņu varoņa loģiku centās aizstāvēt "Krimas tautas" tiesības pret "antikonstitucionālo valsts apvērsumu" Kijevā un nodrošināt likuma varu (Ukrainas tātad? – uz šo žurnālistu jautājumu nabadzītei nebija iepriekš priekšā pateikta atbilde, un iestājās neveikla pauze), tagad jau citēdama Krievijas Federācijas kriminālkodeksa un citu likumu pantus, draud slēgt tatāru pašpārvaldes organizāciju Medžlisu par to, ka tas iebilst pret Krimas okupāciju un cīnās par sava vadītāja tiesībām iebraukt Krimā (!), kas ir viņa dzīvesvieta. Zīmīgi, ka "apsūdzības raksts" tatāru sabiedriskajam darbiniekam tiek publiski nolasīts krieviski, atsakoties to izsniegt rakstveidā vai iztulkot adresātam saprotamajā tatāru vai ukraiņu valodā.

Iespējams, notiek diskriminācija arī uz reliģiskās pārliecības pamata, jo Krimas tatāri sociālajos tīklos ziņo par islāmticīgo masveida nopratināšanām šajā sakarā, kā arī uz "iestādēm" izsaukto personu fotografēšanu un viņu pirkstu nospiedumu vākšanu.

Diemžēl 20. gadsimta realitātes pēdējos mēnešos ir atdzimušas ne tikai starptautiskajās attiecībās. Tās rēgojas arī jurisprudencē.